Decembris

Varbūt, ka lielākā daļa no mums tā arī nekad mūžā neiemācīsies rakstīt dosjē, jo, runājot atklāti, tas viss ir kaķim tieši zem astes vajadzīgs, bet vienu gan MSŽ-2010 māk darīt. Atpūsties. Un kas ir šī darbības vārda labākā daļa, tas, kas, runājot par mūsu kursu, šim "atpūsties" nāk līdzi burvīgais apstākļa vārds - KOPĀ! To kārtējo reizi pierādīja kuplais balles apmeklētāju skaits. Pēc maniem ļoti neskaidrajiem aprēķiniem varētu būt, ka bijām visplašākajā skaitā pārstāvētais SZF kurss. Un! Šoreiz mums Zelta diploms par dekorēšanu, tur lielie paldies čaklajiem rūķiem - Gintai un Annai (+ vēl dažiem palīgiem) -, kas ziedoja savu dārgo laiku semestra beigās, lai izrotātu mums atvēlēto kabinetu! Jāsaka, ka kliņģeris bija tiešām gards. Pat otrajā rītā, kas nesa līdzi garu, slinku sestdienu, kur kā vienīgais varoņdarbs varētu tikt uzskatīts izkāpšana no pidžamas ap 16.00 dienā, jo agrāk tam vienkārši nepietika ne morālā, ne fiziskā spēka.

BET! Ar balli vēl nekas nav beidzies, lai gan daudziem no mums magnēts, kas velk uz mājām ir dikti spēcīgs, paliksim vēl vienu dienu (nu, šeit vairāk runāts tiek par tiem, kas ne dzīvo Valmierā, ne mācās organizāciju komunikāciju), lai kopīgi ceptu piparkūkas, parunātos, kā mums šajā semestrī ir gājis un vienkārši pabūtu KOPĀ, jo to mēs mākam un tas mums sanāk.

Tiekamies rīt Z-kojās! Bet tie, kuri laimīgi dosies uz māju vietām, laimīgi un priecīgi sagaidīt un pavadīt svētkus! Lai silti!

# Ilz

Tā MSŽ pelna 6kp...

Vaskopu Dagne mēģina sevi uzfrišināt ar atkārtotu "radziņu fričeni". O, kursa vecākais arī ievēroja. 

                           Aiz garlaicības daram nezin ko...bet likās jautri...

 Meitenes uzfrišināja Oskaru Brasliņu no Braslas. 

 Studenta galds.Ko vēl vajag? A,jā, čipšus vai vismaz roltonu.

 Kāds aizmuka :o

What's up??? 
Foto: DagneV.,Laura G.

Tā bija piektdiena.Vēla pēcpusdiena. MSŽ biedri sapulcējās, lai nodotos kārtējai piektdienas vērtīgajai lekcijai. Dīvainā kārtā vairumam kursa biedru bija inčīgs, drillīgs un daļēji vienots noskaņojums.
Ko tu/mēs iemācījāmies?

Pēdējie metri priekšsacīkstēs

Pff, vēl jau laika daudz - 26,5 stundas līdz nāves-līnijai. Man, piemēram, šis Gada projekts ir milzīga cīņa pašai ar sevi, ar savu slinkums, cīņa starp "negribu" un "šitas tik un tā nevienu neinteresē, bet vajag!". Pēdējā laikā daudz iedomājos par to, ka šis viss ir kā taisīt salātus. Ir visādas sastāvdaļas, viss smuki sameklēts, atlasīts, konspektēts, "sakapāts pa frakcijām", bet, kad ir jāmaisa kopā, tad ir "vai šis viss kopā maz garšos pēc salātiem, kādas ir manis lietotās garšvielas un vai vispār šitā mērce iet klāt šitām sastāvdaļām". Es neesmu gulējusi pēdējā laikā gana daudz, tas atstāj būtiskas, pamanāmas sekas uz manu smadzeņu darbību. Krokas sāk iztaisnoties.

Nu, ko, mazie, priecājos par čaklajiem, kas jau visu nodevuši un tagad priecīgi smaida, veiksmi arī tiem (tai skaitā man), kuri visu atliek uz pēdējām stundām, pēdējo nakti. Vēl jau nekas nav nokavēts. Un iepriekšējie mēneši man pierādīja, ka VISUS INTERESĒ REZULTĀTS, NEVIS TAS, CIK LAIKA ESI IEGULDĪJIS. Jā, skarbi, bet fakts.

Un vispār es šito visu rakstīju, lai pateiktu, ka akadēmiskajā dzīvē ir daudz kulinārijas, jā, 

akadēmiskā kulinārija - cep, cep, cep, cep, lej, lej, lej, lej

(un ceri, ka beigās tas kādam garšos)

zemenes bez putukrējuma

Darba laikā, kad nav neviens veicams uzdevums un ir brīvs brīdis klejot interneta straumēs, iegriezos mansmedijs.lv. Augstskolā taču tiek pārmests, ka pietiekami daudz neinteresējamies par mediju vidi un ar to notikumiem Latvijā. No sākuma priecājos, ieraugot mūsu paralēlkursa studenti Zaigu Puškinu, kura publicē ievērojamu skaitu ziņu, tomēr ar laiku apnīk, ne jau teksta veids vai stils, kādā tiek rakstīt, bet viens un tas pats vārds un uzvārds. Un ne tādēļ., ka nepatiktu lasīt, bet gribas kaut ko jaunu, gribas dažādību. Arī pati savā redakcijā manu, ka tiklīdz šeit ierodas praktikanti, notiek masveidīga atvaļinājuma izmantošana. Var jau būt, ka tas ir pirmais vasaras karstums, kurš žurnālistus vilina ārā no tumši-vēsajām (mūsu gadījumā) redakcijas telpām, tomēr liela atbildība tiek uzlikta uz praktikantu pleciem. Nezinu, kā jūtas Zaiga, bet man noteikti tas sagādāja veselu kaudzi stresa, tajā pašā laikā, kad praktikantu skaits palielinās līdz 4, tad es jūtu, ka dienu pavadu izdarot -gandrīz-tieši-neko-. Man nav bijusi izdevība doties līdzi kādam no žurnālistam, lai saprastu to, kā tad īsti te viss notiek - man jau no sākta gala viss bija jādara pašai - mācies darot.

Savu sāpi esmu izlikusi un dodos runāt ar bosu par to nejēdzīgo, pēdējo prakses nedēļu, kad uz vietas sanāk būt vienu vai divas dienas.


Lai laimīgi, mīlīši,



pā.

joks

Ziniet, joki par žurnālistiem nemaz nav tik izplatīti. Neesam ne čukčas, ne blondīnes (nu, matu krāsa nav noteicošais šajā gadījumā), tāpēc es sasmējos, kad man Mamma uz e-pastu atsūtīja šo joku. (Jā, man Mamma sūta spamveidīgos e-pastus ar jokiem, lol-kaķu bildēm un power-point prezentācijām ar dabas skatiem un mūziku fonā.)

Tipiskais latviešu žurnālists brauc tramvajā, lasa grāmatu un ik pa brīdim iespurdzas:

- Ak, šitā! Kas to būtu domājis! Ohoho, tas nu gan ir pārsteigums!
Kāds pasažieris neiztur un jautā, ko viņš tur tik aizrautīgi študierē. Žurnālists atbild:
- Pareizrakstības vārdnīcu!

Tagad visi smejieties!
Man iet ciet.


Veiksmīgu jums visiem divburtu kombinācijas pieveikšanu, parīt jau ir jūnijs, prieks un līksme!
Un lai forša prakse!

Un kā Lienītei iet praksē?

Sveiciens visiem foršajiem, rosīgajiem nu jau oficiāli saucamajiem žurnālistiem!
Pēc divām negaidītām brīvdienām dodos atkal ceļā uz Rīgu. [Priecē tas, ka autobusā pieejams internets, kas spēj saīsināt 2h garo ceļu.]
Esmu priecīga par savu prakses vietu, ja sākumā šķita, ka būs traki - esmu sev to laktiņu uzstādījusi par augstu - tad tagad varu teikt, ka tiešām nenožēloju! Te ir gan jauka atmosfēra, gan tiešām forši kolēģi! :) Darāmo darbiņu saraksts nav pārlieku rutinizēts, protams, katru dienu nākas atšifrēt kādu interviju vai sižetu, taču paralēli tam man ļauj darīt arī visu ko citu - fotogrāfēt, veidot fotostāstus, atlasīt sižetus, veidot ievadvārdus jeb sižetu pieteikumus u.t.t. Dodos līdzi filmēt sižetus, kas ir patiesi interesanti, kā arī piedalos paša raidījuma filmēšanā.
Pirmdien ēterā bija pirmais raidījums, kura tapšanā roku pieliku arī es. Gaidot to īsto ētera laiku skudriņas nedaudz pa punci dancoja, jo vēl nebiju redzējusi samontēto gala versiju, bet teikšu - nebija slikti! Gluži otrādi - bija interesanti un foorši! :)
 Ir tiešām jauki, sūdzēties nevaru!

Vēlu jums visiem veiksmīti  gan mācoties kā būt par īstu žurnālistu, gan rakstot paši zināt ko! :)
Lai izdodas!

Rec.

Visnotaļ nevarēju Jums nepastāstīt par šīs dienas praksi, kamēr vēl emocijas svaigas un viss pārējais.

Manā ikdienā nav katru dienu vieni un tie paši darbi, bet pamatā taisu intervijas nākamās dienas sižetiem, veidoju dienas atskatu vēsturē, braucu līdzi tad, kad taisa sižetus, un, cik man  ļauj, tik arī piepalīdzu. Jau pirmajā prakses dienā nonācu jau otrā kameras pusē, jo operators teica, lai mani nointervē, jo neviens nenāca. Pēc 1 sekundes pie manas mutes atradās mikrofons un soļa attālumā operators ar kameru.

Dzīvojos 15. stāvā un katru dienu liekas, ka izvemšos tajā liftā, diezgan daudz sanāk braukāt pa stāviem, mana fobija pastiprinās ar katru dienu.  Rīga gan varētu teikt mums pa tiešām ir pie kājām - skaisti.

Vislabākā bija šī diena, kad nācās 4:30 celties un 5:25 gaidīt, kad man pakaļ atbrauks Panorāmas busiņš, lai savāktu un aizvestu uz Televīziju, jo man bija jābūt uz raidījuma sākumu "Labrīt, Latvija", kas sākas plkst. 6:45, bet pirms tam jāpaveic visādi darbi utt. Iela uz kuras man bija jāgaida mašīna praktiski visiem rīdziniekiem zināma kā "minku" iela. Sajutos ļoti ērmoti, pagāju speciāli tālāk no stūra, lai tiešām neizskatītos, ka arī es esmu pērkama. Nepagāja ne 5 min, kad virzoties tālāk pa ielu man sāka sekot mašīna un skatīties vai arī es neesmu viena no viņām, satraukti skatījos pulkstenī, īstenībā es pat to sajūtu nevaru izstāstīt kā tajā mirklī jutos ;D Bet tad es nodomāju, ka mans izskats tajā mirklī vispār neliecināja pat par kripatiņu to, ka tā es pelnu naudu + kurai prostitūtai ir spoguļkamera?
Paejot nedaudz tālāk stāvēja viena no "viņām", ieraudzījusi mani viņa straujiem soļiem nesās šurp, drošvien, lai pārbaudītu, vai uz viņas ielas nestāv konkurente. (mošk viņām kaut kādi savi noteikumi). Atnākusi, uzmetusi man šķelmīgu skatienu devās nedaudz no manis  tālāk. Pēc mirkļa piebrauca arī ĪSTĀ mašīna, kurā jau viņi smējās, ka stāvu uz riktīgās ielas. ;D


Rīta interesantākajā daļā  mans uzdevums bija fotogrāfēt, tviterī likt ziņas, un rakstīt komentārus, tāds izklaidējošs pasākums vairāk, bet interesanti.


ah, jā, operatori gan Televīzijā ir ļoti smieklīgi, man pat gribētos par kādu no viņiem grāmatu uzrakstīt, tādus iespaidīgus stāstus jau esmu paspējusi dzirdēt, kur tik viņi nav bijuši, virs zemes, zem zemes, ūdenī, gaisā utt. ;D Pat varbūt jāsāk domāt par specialitātes maiņu. khe

Lai jauka turpmākā prakse! (:  Es dodos gulēt, jo rīt atkal jāceļas tikpat agri, he, man, cilvēkam, kuram patīk ilgi gulēt šis ir lielākais izaicinājums ever.

paula praksējas

Dažreiz domāju - varbūt tomēr būtu labāk, ja es iznēsātu kafiju un kopētu visu, ko vajag? Ja kāds man mēģinās ieskaidrot, ka reģionālajā presē nav tik daudz jāstrādā kā LIELAJOS magnātos, tad es smagi nopūtīšos un sākšu skaidrot savu prakses ikdienu. Es nesūdzos, bet biju domājusi, ka būs vieglāk. Tā kā šobrīd atvaļinājumā ir pats boss un vēl viena žurnāliste, tad man tiešām sanāk rakstīt. Ne tikai ielu intervijas vai relīzes pārveidošana ziņā, bet Jubilāra meklēšana un došanās uz dažādiem pasākumiem. Un, protams, neaizmirsti sarunāt sev līdzi fotogrāfu, neaizmirsti, ka diktofons mēdz izlādēties, neaizmirsti, ka visam jābūt izdarītam līdz 12.00, kad sākam maketēt avīzi. Un avīze iznāk 3x nedēļā. Tas ir tā, ka divas dienas ir mierīgi, bet pārējās trīs visi sēž uz adatām. Atbraucot mājās esmu metama ārā un visbiežāk iemiegu jau autobusā, tad 10 minūtes nomodā, kamēr tieku līdz mājām, un bieži miegs turpinās. Stress un laika limiti ir mana ikdiena. Un liekvārdība arī (pie tā es apsolos piestrādāt).

Zinu, ka izklausās tā, it kā man te ļoti nepatiktu. Patīk, kolektīvs ir jauks un vienmēr palīdz, kafijoju un tējoju, kad vien tīk, ir savs dators, kuram ir teicami ātrs internets. Ir arī savs telefons un mana ierastā frāze " Sveiki, te no laikraksta Kurzemnieks zvana, praktikante Paula Āboliņa-Ābola". vārdu - praktikante- šķiet, es atmetu jau pirmajā dienā, pārāk gari sanāk runāt.


Šitā iet Kuldīgā.


pā.

Jauna ēra

Nāk pavasaris un sniegpulkstenītes, benčiki un suņu nedarbi nav vienīgais, kas atsedzas, nokūstot sniegam. Ar šo ievadteikumu es domāju to, ka mūsu kursā ir atklājušies apslēpti karikatūristu talanti. Varam to saukt par garlaicību lekcijās, pavasara trakumu vai vienkārši tintes tērēšanu, bet patiesībā doma ir tāda: Ne vienmēr bildes pasaka visu...

Šie ir pirmie pro darbi.

 Nr.1 Netradicionāla ping-pong spēle Zkojās, kuras laikā M ar ping-pong bumbiņu savainoja A un L, D tikmēr smejas, bet O meklē bumbiņu, A2 un J priecājās.

Nr.2 Vilkaču turnīrs Akojās

P.S Lēnām top Nūģu balles karikatūra.


Karikatūristu banda.

Nūģis tu un nūģis es, uz šīs jaukās pasaules

Visnotaļ jāpiekrīt Paulai,ka šī paties bija laba ballīte, jo arī  piekopām profesionālas nūģu kustības. Radās arī jauns dejošanas stils "saule" un "kas tas ir?" (es nezinu kā lai to kustību nosauc). Pajautājiet - mēs parādīsim.Es gribētu piešķirt 5 zvaigznes par Mārtiņa nūģisko izskatu un izturēšanos. (:

jā. Gribēju vēl pateikt, ka bija varen jauki  vakar redzēt tik daudz msž iekš  Zemes stundas  ViA bibliotēkā. (:



Ditāāā

tagad ir labi, ja?

Ar lielām cerībām, ka fotogrāfijas paliks mājas arhīviem, vai vismaz netiks publicētas pārāk plašos sociālos tīklos, msž2010 gods godam iegrieza A koju nūģu pasākumu. Nezinu, cik augsts nūģu koeficients mums pienākas, ja vispār pienākas, bet bija gan dejas, gan krietna deva smieklu, gan jaunie inside joki.

Piemēram:

1) Tagad ir labi, ja? (zemāk, zemāk, zemāk, zemāk)
2) Mārtiņam pietrūkst 5 cm
3) Visa veida personvārdi tika izlaocīti - uuuuuuu normunds rutuls'- dziesmiņā (Ginta, par orģinālu mēs, protams, nepiemirsām)
4) Es domāju, ka, ....Ā, ...., nē! (šo sapratīs dubult L, es un Dita)

Un vēl bija msž reps un citi brīnumi, bet kopumā ņemot, msž iegrieza ballīti  (kā jau vienmēr!)

 
Priekā,


pā!

man sāp neeksistējošie vēdera kubiciņi

Mēs taču esam vieni vareni smējēji. Piesmietu visas telpas, ja būtu tāda vajadzība un izdevība. Tā nu no šīs dienas atklājam divus izaicinājumus (vispār trīs, bet par trešo vēlāk).

Izaicinājums Nr.1 - pierakstīt (un publicēt šeit) visas izcilās frāzes, kuras rodas starplekciju brīžos. Vēlams tādas frāzes, kuras saprot vairāk kā pieci cilvēki no kursa, kas nodrošinātu to, ka lokālais joks nav vienas kompānijas ietvaros.

Izaicinājums Nr.2.  Pēc garas un plašas statistisko darbību apzināšanas, nodoties super-mega-giga-dzīvīte-dzīvīte msž 2010 VIDEO veidošanas, kur skaistā un ļoti msžēiskā veidā tiktu raksturots tas, ko apguvām kursā (šo vajadzētu sarunār arī ar KSA un POL, lai kursa beigās visi varētu savus gara darbus, par vienoto tēmu "Statistika", atrādīt).

Un Izaicinājums Nr.3, kurš skar tikai dažas no kursa studentēm (Anitu un Rūtu, citus es nezinu). Ja nu gadījumā Rūta vai Anita, vai trešais X pieskrien klāt un prasa skaitli, tad zini, šis skaitlis tiks ierakstīts "To Do List" un simbolizēs kādu darbību. Tādēļ nežēlo un saki 20. (he he he).

Šīs dienas spārnotie teicieni: 

• Vienpā vienpā (bez piepā piepā)
• "Un tad mēs visi Paulai mestu slapjas švammes"
• "Trīs vīrieši Agnesē, visi vienā"
• "Mikimaušu žetona gredzeni"

Lai kursa laikā rastos lielāks spārnoto izteicienu saraksts, lūgums būt sabiedriskiem un draudzēties ar VISIEM.

šalalalalalala, šīs dienas mūzikas kastītē :





Lai jauki,

pā.

nu ko

ļoti atvainojos par nepareizo informāciju, kuru sniedzu par šodiena lekciju. tas nebija tā apzināti domāts. ceru, ka kāds ļoti nepārdzīvo, ka uz skolu ieradās mazliet agrāk kā nepieciešams.

jā, jūtos mazliet vainīga.

tāpēc.. jauki jums visiem šodien un vienmēr (sun)

oj

Šīs dienas zelta frāze: saulē žāvētas krūtis!

nu labi, ja visas, tad visas!

es arī gribu pastāstīt, kā sākās mans 7dienas rīts. pirms 7iem pamostos no tā, ka dzirdu, ka kāds pieklauvē pie manām durvīm. nodomāju - izlikšos, ka nedzirdu, gan jau aizies prom. bet kā es kļūdījos. dzirdu, kāds sauc manu vārdu (pavisam nepazīstama balss). vēl joprojām domāju, ka ignorēšu. bet tad likās, ka kāds izgāzīs tūlīt manas durvis, ja neatvēršu. atveru, skatos - 2 vīriešu dzimtas pārstāvji. tādi, kas diezgan līgojas. un pirmo reizi kojās. saka - Iveta - ejam dzert! un tad parādās arī 2as pazīstamas sejas - Laura un Anita, kas atkārto to pašu - Iveta, jāiet dzert ;D

pateicoties Jums es iespiedu atvilktnē pirkstu, kurš ļoti sāpēja, bet dabūjāt mani ārā no gultas. vēl jāpiebilst, ka 7dienas rīt ap 7iem alkohols noteikti nav pirmā lieta, ko vēlos redzēt! ;D

jauku vakaru Jums, MSŽ!

stāsts no iekšdurvju puses 2

Pirmais, ko izdarīju dzirdot pēkšņos/skaļos sitienus pie durvīm, apskatīju pulksteni un noskaidroju, ka nav vēl 7 no rīta. Kā jau Paula minēja, ar šādu pēkšņu piecelšanos pašsajūta nebija tā labākā. Visnotaļ, mana pirmā doma, bija,ka kojās ir izcēlies ugunsgrēks, jo, kādēļ gan kādam vajadzētu mēģināt izlauzt manas durvis? (jo skaņa patiešām tāda bija ;D ) Ņemsim vērā arī faktu, ka es dzirdēju Ivetass balsi un likās, ka arī vairāku puišu. Nodomāju, ka gan jau alkohols asinīs un pateicu, ka nevaru atrast atslēgas, lai gan pēc sekundes skaļi tās nometu pie zemes.

tālāko stāsta daļu jūs jau zināt. :D


cheers!


Dita

Stāsts no durvju otras puses

Dažkārt sanāk tā, ka akadēmiskā dzīve nogurdina gandrīz tik pat ļoti, cik akmeņu nešana kalnā, un šādās situācijās var sanākt  tā, ka 7:00 no rīta attopies zīmējot taurenīti (ar klauvējienu palīdzību) uz Ditas apartamentu durvīm ar cerību, ka Dita un Paula uzminēs, ka uz durvīm tiek uzklauvēts skaists taurenis...

Jāpiebilst, ka tehnisku iemeslu dēļ stāstu ir grūti papildināt ar papildus informāciju.

Anita.

ja kāds 7 no rīta klauvē pie durvīm

Iedomājies durvis šķērsgriezumā. Tu redzi to, kas ir pirms tām, redzi to, kas ir aiz tām. Aiz tām guļ Dita un Paula, nesen iemigušas, vēl nedaudz reibst, pirms tām ir Sveta (Iveta) un Anita. Tiek dauzītas durvis. Viena no viņām atriebjas mums un saka: "Mani piecēla, es piecelšu jūs", otra bungājot zīmē taurenīšus. Paula skaļi saka, lai Sveta iet prom un pēc kāda brīža jau ir manāms klusums - abās pusēs durvīm. Paula ar Ditu iemieg.
--
Kad kādas istabiņas mūzikas basi tricina trešā stāva logus, Paula un Dita atceras agros rīta notikumus. Tiek izlemts - Sveta, tavs miegs drīz dabūs galu. Tā nu čāpojam uz piekto stāvu, kur klauvējam pie Svetas durvīm.
--
Tālāk ir smieklu vētra, kurā piedalās Iveta, Anita, Dita, Laura un es, tiek saprast, kāpēc kāds kaut ko klauvēja, kāpēc tik agri, kas notika, cik daudz notika, ar ko notika, kas guļ kurā istabiņā un tā tālāk.


Lūk, koju dzīve un pavasaris. Ļoti gribētos dzirdēt stāstu no otrpus durvīm stāvošajām personām, he he he!



Lai jauki, 



pā.
--
Uzziņai, atradu te dažas lietas, kuras būtu jautri izpildīt kojās:
Prank 1
When there are two rooms across each other, tie a rope to the door knobs of each of them and leave very little space in the door cracks. Rapidly knock on both their doors and have the victims pull each other's doors and have a great game of tug of war, while you get entertained. More on harmless pranks.

Prank 2
For this trick, use some temporary glue to stick a picture of a monkey or any other image on your friend's drivers license or school ID. Without his knowledge, ask him to make a beer run or simply send him to the library to check out some books and then enjoy the scenes that follow. Make sure you remove the funny image as this can be quite a risky prank.

Prank 3
If you really want to spoil someone's good night sleep, purchase a dozen of crickets from a local pet store and release them all over the dorm room. Since they are very noisy, your prank victims are surely going to wake up with bags around their eyes the next morning.




Un vēl citi meklējami šeit : http://www.buzzle.com/articles/dorm-room-pranks.html

atmiņu stāsts

eueu. Arī es kaut ko beidzot uzrakstu, bet atzīšos, ka es biju aizmirsusi par parolēm un man nebija nekur šis blogs atzīmēts, tādēļ arī tik reti ieskatījos, bet nolēmu, ka tā nevar, jā. Galvenais, ko gribēju šonakt pateikt bija tas, ka Anita, Es un Paula uzcepām atmiņu stāstu, kas tiks ievietots ViA atmiņu grāmatā. (: cheers!

Viss sākās kādā saulainā augusta dienā, kad likās, ka nevar būt sliktāk, jo bija karsts, mēs nezinājām, kur atrodamies un  ko sagaidīt. Mēs zinājām, ka atpakaļ ceļa vairs nav. Domājām, ka visas pasaules durvis  mums ir vaļā, atliek vien tvert. Dienas gāja un laiks ritēja, bet mūs vēl joprojām nepameta sajūta, ka esam nonākuši nometnē. Katrs mēs šeit ieradāmies ar savām domām, uzskatiem un saviem stāstiem, bet, neskatoties uz to, mēs atradām kopīgu valodu, un ar to sākās mūsu aizraujošie studiju gadi.

            Dažiem pirmie iespaidi saistās ar lielu pārsteigumu – „Kur mēs atrodamies, kur jāiet, kur ir Vidzemes Augstskola?’’ , kā arī domājām, ka nebūs tik grūti, cik patiesībā ir, lai gan iesvētību diena parādīja, cik stipri spējam būt, jo  sevišķi atbalstot viens otru. Iesvētību diena bija tā vēsturiskā diena, kurā tapa mūsu sauklis – MSŽ rullē! Šis sauklis caurstrāvo mūsu ikdienu,   gan ēdot pusdienas, gan ballējoties, gan arī lekcijās.

            Mūsu iekšējais ritms viennozīmīgi tika izjaukts uzsākot nopietni mācīties, mūsu dienas kļuva par naktīm un naktis par dienām, tajā mirklī tiešām sapratām, ka studentu dzīve ir sākusies. Mācības, protams, nav vienīgais, kas izjauca mūsu iekšējo ritmu, jo visiem jau zināms, ka ballītes ir viena no studentu dzīves sastāvdaļām. No mūsu puses lielas ovācijas noteikti izpelnījās SZF karnevāls, jo kur gan vēl var dejot ar pasniedzējiem un izbaudīt viņu mūzikas gaumi? Tikai Sociālo zinātņu fakultātē, tikai Vidzemes Augstskolā.   

P.S. Nekad nedzeriet strauji enerģijas dzērienu, sirds sitas kā negudra. 

Dii

maļ un spiež

Var jau būt, ka mani ex-literātu klases laikos sakairinātie nervi vēl joprojām ir dikti jutīgi, bet vai Jums nešķiet, ka pēdējās dienas ir murgu murgs? Man tādas lekcijas kā akadēmiskā rakstība spēj novest līdz vēdera spazmām un galvassāpēm par to, ka manas `pētniecības iemaņas` ir zem katras kritikas. Dienā, kad jānodod kārtējais akadēmiskais brīnums mūsu sejās nav īpaša prieka dzirksts. Jaunie žurnālisti drīzāk izskatās kā no centrifūgas izkāpuši - acis aizpampušas no nepietiekamā miega daudzuma un kafijas dzeršanas, smaids apvērsies otrādi. Te, protams, nevar runāt par visiem kā vienu, prieks par tiem, kuri spēj savu laiku plānot, to netērējot bezjēdzīgā sēdēšanā pie datora, piemēram, skatoties seriālus un filmas. Nedaudz skauž, ka pati nespēju nekad laikā (lai gan laiks jau vēl līdz 17.oo nedaudz ir) visu iesākt un arī pabeigt. Tāda trīšanās un ieganstu meklēšna, lai darbu nedarītu un atliktu uz vēlāku laiku.

Kur lai rod to akadēmisko degsmi?

Bonusā (humoram) neliels ieskats no ikdienišķas sarunas skype vidē:

[14:31:06] A: meitenes, ja mēs nākošgad vairs nestudēsim kopā, jūs atnāksiet pie manis uz Maximu (varbūt, ka vasrā paspēs uzcelt Rimi)?
[14:31:20] B: nespīd tev Rimi
[14:31:22] A: :D
[14:31:28] B: piedod ;D
[14:31:32] C: Par Rimi es šaubos
[14:31:43 | C: bet Lāde, Maxima un citi labumi, protams.

pietiks.

Mani kursa biedri man sūta intervijas, kurās kāda no Latvijas žurnālistu patiesajām vērtībām runā par to, ka žurnālistikas vide ir skarba, piepildīta ar smagu darbu, nenoliedzami tā jau arī ir. Tomēr es un mana patiesības cīnītājas rakstura īpašība, spītīgi grib turēties pretī šim nomācošajam negatīvismam un vilšanās nokrāsai. Pat tik gudriem prātiem kā pasniedzējiem un sabiedrībā ATZĪTIEM cilvēkiem. Nav nepariezi sakot, ka pārāk daudz vieglo interviju gals ņem virsroku tam, ko ikdienā patērējam. Un varbūt ir jānorāda uz to, ka gribot negribot žurnālisti ir pakārtoti ne tikai redakcijas un īpašnieka varai, bet arī sabiedrībai. Un ko negrib- to negrib. Nedomāju, ka preses vaina ir sabiedrības notrulinātajai domāšanai. Nedomāju, ka drukātie mediji ir veicinājuši vai apkarojuši aizlidojušo skaitu, varbūt vienīgi lidmašīnā sēžot kāds izlasa savu pēdējo "Dienas” rakstu. Nu negribas man būt smagā gala patiesības cīnītājai, pat tad, ja dienu no dienas par to tieku uzskatīta. Lekcijas laikā – mediju socioloģija – to vien jutu, ka mani uzskata par kaut ko, kam nākotnē būtu jāiedziļinās visos sabiedrībā esošajos sociālos procesos, ka man ir jāpārzina varas elites noslēpumi, aisbergi, ka man ir jābūt tai, kura pauž šī rīta pasaules netaisnību un taisnību. Kāpēc? Un vai tikai tāds un tādā krāsā ir uzskatāms žurnālists? Vai vieglais gals ar sirdi sildošām intervijām, ar pasaules dažādo pušu pa(pie)rādīšanu neskaitās? Un kāpēc jau no sākta gala ir jāiedzen sistēmā tā apziņa, gluži kā svētajos baušļos : Nebūs tev dzīves, nebūs tev ģimenes, nebūs tev labi atalgots darbs, nebūs tev melot un subjektīvi rakstīt, un vēl daži ļoti daudzsološi saukļi. Labi, par subjektivitāti un objektivitāti ir pietiekami daudz apspriest mediju telpās, koridoros un pašu žurnālistu sirdsapziņas pagrabos... (un nekas ko tu teiksi šajā sakarā nenoklusīs, bet atbalsosies vēl ilgi ilgi)

Pietiks. Pietiks visu tik ļoti strukturizēt, jo padomāsim kas notiek ar sporta žurnālistu prātu un sapņiem, ja visu pirmo gadu uz viņu skatās kā politisko spēku uzraudzītāju. (Kas zina, varbūt Saeimas koridoros notiek kādas sporta spēles?)

pusotra nedēļa neziņā (šoreiz laikam gan nē)

"Brīvās dienas" pavadīšana bibliotēkā veicina izpratni par dažādām pasniedzēju darbībām. Šoreiz gan sapratne nepienākas "jūs paši ziniet kam", bet gan J.Juzefovičam. Tikai nesen ievēroju, ka mums atsūtītajā lekciju sarakstā ir pievienotas arī citu gadu msž studentu lekcijas. Un tad nu es ievēroju, ka Jānim (lai nebūtu jāraksta tik gari), paralēli gāja vēl tik pat laikietilpīgi kursi. Tajā pašā laikā viņš 2/3 dienu laikā izlabo mūsu kopsavilkumus, pasaka atzīmes un diezgan regulāri un ātri atbild uz mūsu e-pastiem. Laikam varu vien tikai apbrīnot šī cilvēka izturību un ieinteresētību visā tajā, ko mums pasniedz. Lūk, varbūt citiem pasniedzējiem vajadzētu nedaudz aizņemties šo spēju plānot laiku un operatīvi strādāt.



pā.

[http://richgrad.com/time-management-for-lazy-people/ ]

"šmē"

Vakar bibliotēkā, 5 cilvēku starpā noritēja prāta revolūcija. Pūks (aka Ilze Ozola) atminējās to mācību, kuru mums izteica V.Visvaldis:

Pirmajā reizē jums nebūs labi rezultāti.
Otrajā reizē jums jau veiksies labāk.
Bet trešajā reizē jūs iespējams jau sapratīsies, kā kas ir jādara.

Tā nu mēs sapratām, ka rakstot trešo atskaiti par J.Juzefoviča semināra norisi, mēs beidzot esam sapratušas kā ir jāraksta secinājumi. Lai gan šī apgaismība maz palīdzēja mūsu turpmākajā darbā, saprotiet, nav jauki apzināties, ka tikai 1 no 10 secinājumiem atbilst prasībām.

Ir noderīgi dažreiz atsaukt atmiņā mūsu pasniedzēju domu graudus, pat tad, ja mūsu dzīves būs "ciešanas", vienmēr ir noderīgi sniegt sev un citiem otro un trešo iespēju.


Lai jauki,

pā.

šā la la la la

Kling-klang esmu klāt!

Gribēju jūs informēt par ideju, kas mani apciemoja Pandas (J.Juzefoviča) lekcijas laikā. Ideja tika atbalstīta no citu (apkārt sēdošo) kursa biedreņu puses. Tātad, lai pierādītu to, ka esam tomēr aktīvi žurnālisti izdomāju, ka reizi mēnesī varētu izdot MSŽ 2010 video. Video būtu redzama mūsu ikdiena, vai kādas intervijas ar mums pašiem. Varbūt varam uztaisīt kādu sižetu vai ko tamlīdzīgu.

Jautājums ir tāds, vai kāds māk rīkoties ar Adobe Premier Pro (vai kā nu tur sauc) - lai visi jauki sakombinētu kopā?

Un vai vispār ir atsaucība no citu kursa biedru puses?

Visādi citādi gaidām DJ vēstulīti, lai jums jauki!

pā.

pirmais šogad

Tu tik padomā, jau pavisam drīz mūsu pirmais semestris augstskolā būs beidzies! Kas ir mainījies? Vai Tu jūties citādāk nekā pirms gada, kad sēdēji savas vidusskolas solā? Ja? Pastāsti! Tāpēc jau mums visiem ir šis blodziņš, jāsāk kaut kā aktīvāk te darboties/raksīt, klau, mēs taču esam topošie žurnālisti, labi, nerunāsim lekcijās, nediskutēsim, bet rakstīt taču mums ir jāmāk.

ceru, ka visiem gāja lieliski socioloģijas eksāmenā un vēlu visiem saņemt 1.tipa e-pastus piektdien no DJ (tb - visiem viss ir kārtībā ar literatūras pārskatiem, eksāmeniem uc)

laimīgi jums