Dažreiz domāju - varbūt tomēr būtu labāk, ja es iznēsātu kafiju un kopētu visu, ko vajag? Ja kāds man mēģinās ieskaidrot, ka reģionālajā presē nav tik daudz jāstrādā kā LIELAJOS magnātos, tad es smagi nopūtīšos un sākšu skaidrot savu prakses ikdienu. Es nesūdzos, bet biju domājusi, ka būs vieglāk. Tā kā šobrīd atvaļinājumā ir pats boss un vēl viena žurnāliste, tad man tiešām sanāk rakstīt. Ne tikai ielu intervijas vai relīzes pārveidošana ziņā, bet Jubilāra meklēšana un došanās uz dažādiem pasākumiem. Un, protams, neaizmirsti sarunāt sev līdzi fotogrāfu, neaizmirsti, ka diktofons mēdz izlādēties, neaizmirsti, ka visam jābūt izdarītam līdz 12.00, kad sākam maketēt avīzi. Un avīze iznāk 3x nedēļā. Tas ir tā, ka divas dienas ir mierīgi, bet pārējās trīs visi sēž uz adatām. Atbraucot mājās esmu metama ārā un visbiežāk iemiegu jau autobusā, tad 10 minūtes nomodā, kamēr tieku līdz mājām, un bieži miegs turpinās. Stress un laika limiti ir mana ikdiena. Un liekvārdība arī (pie tā es apsolos piestrādāt).
Zinu, ka izklausās tā, it kā man te ļoti nepatiktu. Patīk, kolektīvs ir jauks un vienmēr palīdz, kafijoju un tējoju, kad vien tīk, ir savs dators, kuram ir teicami ātrs internets. Ir arī savs telefons un mana ierastā frāze " Sveiki, te no laikraksta Kurzemnieks zvana, praktikante Paula Āboliņa-Ābola". vārdu - praktikante- šķiet, es atmetu jau pirmajā dienā, pārāk gari sanāk runāt.
Šitā iet Kuldīgā.
pā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru