Pff, vēl jau laika daudz - 26,5 stundas līdz nāves-līnijai. Man, piemēram, šis Gada projekts ir milzīga cīņa pašai ar sevi, ar savu slinkums, cīņa starp "negribu" un "šitas tik un tā nevienu neinteresē, bet vajag!". Pēdējā laikā daudz iedomājos par to, ka šis viss ir kā taisīt salātus. Ir visādas sastāvdaļas, viss smuki sameklēts, atlasīts, konspektēts, "sakapāts pa frakcijām", bet, kad ir jāmaisa kopā, tad ir "vai šis viss kopā maz garšos pēc salātiem, kādas ir manis lietotās garšvielas un vai vispār šitā mērce iet klāt šitām sastāvdaļām". Es neesmu gulējusi pēdējā laikā gana daudz, tas atstāj būtiskas, pamanāmas sekas uz manu smadzeņu darbību. Krokas sāk iztaisnoties.Nu, ko, mazie, priecājos par čaklajiem, kas jau visu nodevuši un tagad priecīgi smaida, veiksmi arī tiem (tai skaitā man), kuri visu atliek uz pēdējām stundām, pēdējo nakti. Vēl jau nekas nav nokavēts. Un iepriekšējie mēneši man pierādīja, ka VISUS INTERESĒ REZULTĀTS, NEVIS TAS, CIK LAIKA ESI IEGULDĪJIS. Jā, skarbi, bet fakts.
Un vispār es šito visu rakstīju, lai pateiktu, ka akadēmiskajā dzīvē ir daudz kulinārijas, jā,
akadēmiskā kulinārija - cep, cep, cep, cep, lej, lej, lej, lej
(un ceri, ka beigās tas kādam garšos)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru