Pēdējie metri priekšsacīkstēs

Pff, vēl jau laika daudz - 26,5 stundas līdz nāves-līnijai. Man, piemēram, šis Gada projekts ir milzīga cīņa pašai ar sevi, ar savu slinkums, cīņa starp "negribu" un "šitas tik un tā nevienu neinteresē, bet vajag!". Pēdējā laikā daudz iedomājos par to, ka šis viss ir kā taisīt salātus. Ir visādas sastāvdaļas, viss smuki sameklēts, atlasīts, konspektēts, "sakapāts pa frakcijām", bet, kad ir jāmaisa kopā, tad ir "vai šis viss kopā maz garšos pēc salātiem, kādas ir manis lietotās garšvielas un vai vispār šitā mērce iet klāt šitām sastāvdaļām". Es neesmu gulējusi pēdējā laikā gana daudz, tas atstāj būtiskas, pamanāmas sekas uz manu smadzeņu darbību. Krokas sāk iztaisnoties.

Nu, ko, mazie, priecājos par čaklajiem, kas jau visu nodevuši un tagad priecīgi smaida, veiksmi arī tiem (tai skaitā man), kuri visu atliek uz pēdējām stundām, pēdējo nakti. Vēl jau nekas nav nokavēts. Un iepriekšējie mēneši man pierādīja, ka VISUS INTERESĒ REZULTĀTS, NEVIS TAS, CIK LAIKA ESI IEGULDĪJIS. Jā, skarbi, bet fakts.

Un vispār es šito visu rakstīju, lai pateiktu, ka akadēmiskajā dzīvē ir daudz kulinārijas, jā, 

akadēmiskā kulinārija - cep, cep, cep, cep, lej, lej, lej, lej

(un ceri, ka beigās tas kādam garšos)

maļ un spiež

Var jau būt, ka mani ex-literātu klases laikos sakairinātie nervi vēl joprojām ir dikti jutīgi, bet vai Jums nešķiet, ka pēdējās dienas ir murgu murgs? Man tādas lekcijas kā akadēmiskā rakstība spēj novest līdz vēdera spazmām un galvassāpēm par to, ka manas `pētniecības iemaņas` ir zem katras kritikas. Dienā, kad jānodod kārtējais akadēmiskais brīnums mūsu sejās nav īpaša prieka dzirksts. Jaunie žurnālisti drīzāk izskatās kā no centrifūgas izkāpuši - acis aizpampušas no nepietiekamā miega daudzuma un kafijas dzeršanas, smaids apvērsies otrādi. Te, protams, nevar runāt par visiem kā vienu, prieks par tiem, kuri spēj savu laiku plānot, to netērējot bezjēdzīgā sēdēšanā pie datora, piemēram, skatoties seriālus un filmas. Nedaudz skauž, ka pati nespēju nekad laikā (lai gan laiks jau vēl līdz 17.oo nedaudz ir) visu iesākt un arī pabeigt. Tāda trīšanās un ieganstu meklēšna, lai darbu nedarītu un atliktu uz vēlāku laiku.

Kur lai rod to akadēmisko degsmi?

Bonusā (humoram) neliels ieskats no ikdienišķas sarunas skype vidē:

[14:31:06] A: meitenes, ja mēs nākošgad vairs nestudēsim kopā, jūs atnāksiet pie manis uz Maximu (varbūt, ka vasrā paspēs uzcelt Rimi)?
[14:31:20] B: nespīd tev Rimi
[14:31:22] A: :D
[14:31:28] B: piedod ;D
[14:31:32] C: Par Rimi es šaubos
[14:31:43 | C: bet Lāde, Maxima un citi labumi, protams.