maļ un spiež

Var jau būt, ka mani ex-literātu klases laikos sakairinātie nervi vēl joprojām ir dikti jutīgi, bet vai Jums nešķiet, ka pēdējās dienas ir murgu murgs? Man tādas lekcijas kā akadēmiskā rakstība spēj novest līdz vēdera spazmām un galvassāpēm par to, ka manas `pētniecības iemaņas` ir zem katras kritikas. Dienā, kad jānodod kārtējais akadēmiskais brīnums mūsu sejās nav īpaša prieka dzirksts. Jaunie žurnālisti drīzāk izskatās kā no centrifūgas izkāpuši - acis aizpampušas no nepietiekamā miega daudzuma un kafijas dzeršanas, smaids apvērsies otrādi. Te, protams, nevar runāt par visiem kā vienu, prieks par tiem, kuri spēj savu laiku plānot, to netērējot bezjēdzīgā sēdēšanā pie datora, piemēram, skatoties seriālus un filmas. Nedaudz skauž, ka pati nespēju nekad laikā (lai gan laiks jau vēl līdz 17.oo nedaudz ir) visu iesākt un arī pabeigt. Tāda trīšanās un ieganstu meklēšna, lai darbu nedarītu un atliktu uz vēlāku laiku.

Kur lai rod to akadēmisko degsmi?

Bonusā (humoram) neliels ieskats no ikdienišķas sarunas skype vidē:

[14:31:06] A: meitenes, ja mēs nākošgad vairs nestudēsim kopā, jūs atnāksiet pie manis uz Maximu (varbūt, ka vasrā paspēs uzcelt Rimi)?
[14:31:20] B: nespīd tev Rimi
[14:31:22] A: :D
[14:31:28] B: piedod ;D
[14:31:32] C: Par Rimi es šaubos
[14:31:43 | C: bet Lāde, Maxima un citi labumi, protams.