oj

Šīs dienas zelta frāze: saulē žāvētas krūtis!

nu labi, ja visas, tad visas!

es arī gribu pastāstīt, kā sākās mans 7dienas rīts. pirms 7iem pamostos no tā, ka dzirdu, ka kāds pieklauvē pie manām durvīm. nodomāju - izlikšos, ka nedzirdu, gan jau aizies prom. bet kā es kļūdījos. dzirdu, kāds sauc manu vārdu (pavisam nepazīstama balss). vēl joprojām domāju, ka ignorēšu. bet tad likās, ka kāds izgāzīs tūlīt manas durvis, ja neatvēršu. atveru, skatos - 2 vīriešu dzimtas pārstāvji. tādi, kas diezgan līgojas. un pirmo reizi kojās. saka - Iveta - ejam dzert! un tad parādās arī 2as pazīstamas sejas - Laura un Anita, kas atkārto to pašu - Iveta, jāiet dzert ;D

pateicoties Jums es iespiedu atvilktnē pirkstu, kurš ļoti sāpēja, bet dabūjāt mani ārā no gultas. vēl jāpiebilst, ka 7dienas rīt ap 7iem alkohols noteikti nav pirmā lieta, ko vēlos redzēt! ;D

jauku vakaru Jums, MSŽ!

stāsts no iekšdurvju puses 2

Pirmais, ko izdarīju dzirdot pēkšņos/skaļos sitienus pie durvīm, apskatīju pulksteni un noskaidroju, ka nav vēl 7 no rīta. Kā jau Paula minēja, ar šādu pēkšņu piecelšanos pašsajūta nebija tā labākā. Visnotaļ, mana pirmā doma, bija,ka kojās ir izcēlies ugunsgrēks, jo, kādēļ gan kādam vajadzētu mēģināt izlauzt manas durvis? (jo skaņa patiešām tāda bija ;D ) Ņemsim vērā arī faktu, ka es dzirdēju Ivetass balsi un likās, ka arī vairāku puišu. Nodomāju, ka gan jau alkohols asinīs un pateicu, ka nevaru atrast atslēgas, lai gan pēc sekundes skaļi tās nometu pie zemes.

tālāko stāsta daļu jūs jau zināt. :D


cheers!


Dita

Stāsts no durvju otras puses

Dažkārt sanāk tā, ka akadēmiskā dzīve nogurdina gandrīz tik pat ļoti, cik akmeņu nešana kalnā, un šādās situācijās var sanākt  tā, ka 7:00 no rīta attopies zīmējot taurenīti (ar klauvējienu palīdzību) uz Ditas apartamentu durvīm ar cerību, ka Dita un Paula uzminēs, ka uz durvīm tiek uzklauvēts skaists taurenis...

Jāpiebilst, ka tehnisku iemeslu dēļ stāstu ir grūti papildināt ar papildus informāciju.

Anita.

ja kāds 7 no rīta klauvē pie durvīm

Iedomājies durvis šķērsgriezumā. Tu redzi to, kas ir pirms tām, redzi to, kas ir aiz tām. Aiz tām guļ Dita un Paula, nesen iemigušas, vēl nedaudz reibst, pirms tām ir Sveta (Iveta) un Anita. Tiek dauzītas durvis. Viena no viņām atriebjas mums un saka: "Mani piecēla, es piecelšu jūs", otra bungājot zīmē taurenīšus. Paula skaļi saka, lai Sveta iet prom un pēc kāda brīža jau ir manāms klusums - abās pusēs durvīm. Paula ar Ditu iemieg.
--
Kad kādas istabiņas mūzikas basi tricina trešā stāva logus, Paula un Dita atceras agros rīta notikumus. Tiek izlemts - Sveta, tavs miegs drīz dabūs galu. Tā nu čāpojam uz piekto stāvu, kur klauvējam pie Svetas durvīm.
--
Tālāk ir smieklu vētra, kurā piedalās Iveta, Anita, Dita, Laura un es, tiek saprast, kāpēc kāds kaut ko klauvēja, kāpēc tik agri, kas notika, cik daudz notika, ar ko notika, kas guļ kurā istabiņā un tā tālāk.


Lūk, koju dzīve un pavasaris. Ļoti gribētos dzirdēt stāstu no otrpus durvīm stāvošajām personām, he he he!



Lai jauki, 



pā.
--
Uzziņai, atradu te dažas lietas, kuras būtu jautri izpildīt kojās:
Prank 1
When there are two rooms across each other, tie a rope to the door knobs of each of them and leave very little space in the door cracks. Rapidly knock on both their doors and have the victims pull each other's doors and have a great game of tug of war, while you get entertained. More on harmless pranks.

Prank 2
For this trick, use some temporary glue to stick a picture of a monkey or any other image on your friend's drivers license or school ID. Without his knowledge, ask him to make a beer run or simply send him to the library to check out some books and then enjoy the scenes that follow. Make sure you remove the funny image as this can be quite a risky prank.

Prank 3
If you really want to spoil someone's good night sleep, purchase a dozen of crickets from a local pet store and release them all over the dorm room. Since they are very noisy, your prank victims are surely going to wake up with bags around their eyes the next morning.




Un vēl citi meklējami šeit : http://www.buzzle.com/articles/dorm-room-pranks.html

atmiņu stāsts

eueu. Arī es kaut ko beidzot uzrakstu, bet atzīšos, ka es biju aizmirsusi par parolēm un man nebija nekur šis blogs atzīmēts, tādēļ arī tik reti ieskatījos, bet nolēmu, ka tā nevar, jā. Galvenais, ko gribēju šonakt pateikt bija tas, ka Anita, Es un Paula uzcepām atmiņu stāstu, kas tiks ievietots ViA atmiņu grāmatā. (: cheers!

Viss sākās kādā saulainā augusta dienā, kad likās, ka nevar būt sliktāk, jo bija karsts, mēs nezinājām, kur atrodamies un  ko sagaidīt. Mēs zinājām, ka atpakaļ ceļa vairs nav. Domājām, ka visas pasaules durvis  mums ir vaļā, atliek vien tvert. Dienas gāja un laiks ritēja, bet mūs vēl joprojām nepameta sajūta, ka esam nonākuši nometnē. Katrs mēs šeit ieradāmies ar savām domām, uzskatiem un saviem stāstiem, bet, neskatoties uz to, mēs atradām kopīgu valodu, un ar to sākās mūsu aizraujošie studiju gadi.

            Dažiem pirmie iespaidi saistās ar lielu pārsteigumu – „Kur mēs atrodamies, kur jāiet, kur ir Vidzemes Augstskola?’’ , kā arī domājām, ka nebūs tik grūti, cik patiesībā ir, lai gan iesvētību diena parādīja, cik stipri spējam būt, jo  sevišķi atbalstot viens otru. Iesvētību diena bija tā vēsturiskā diena, kurā tapa mūsu sauklis – MSŽ rullē! Šis sauklis caurstrāvo mūsu ikdienu,   gan ēdot pusdienas, gan ballējoties, gan arī lekcijās.

            Mūsu iekšējais ritms viennozīmīgi tika izjaukts uzsākot nopietni mācīties, mūsu dienas kļuva par naktīm un naktis par dienām, tajā mirklī tiešām sapratām, ka studentu dzīve ir sākusies. Mācības, protams, nav vienīgais, kas izjauca mūsu iekšējo ritmu, jo visiem jau zināms, ka ballītes ir viena no studentu dzīves sastāvdaļām. No mūsu puses lielas ovācijas noteikti izpelnījās SZF karnevāls, jo kur gan vēl var dejot ar pasniedzējiem un izbaudīt viņu mūzikas gaumi? Tikai Sociālo zinātņu fakultātē, tikai Vidzemes Augstskolā.   

P.S. Nekad nedzeriet strauji enerģijas dzērienu, sirds sitas kā negudra. 

Dii

maļ un spiež

Var jau būt, ka mani ex-literātu klases laikos sakairinātie nervi vēl joprojām ir dikti jutīgi, bet vai Jums nešķiet, ka pēdējās dienas ir murgu murgs? Man tādas lekcijas kā akadēmiskā rakstība spēj novest līdz vēdera spazmām un galvassāpēm par to, ka manas `pētniecības iemaņas` ir zem katras kritikas. Dienā, kad jānodod kārtējais akadēmiskais brīnums mūsu sejās nav īpaša prieka dzirksts. Jaunie žurnālisti drīzāk izskatās kā no centrifūgas izkāpuši - acis aizpampušas no nepietiekamā miega daudzuma un kafijas dzeršanas, smaids apvērsies otrādi. Te, protams, nevar runāt par visiem kā vienu, prieks par tiem, kuri spēj savu laiku plānot, to netērējot bezjēdzīgā sēdēšanā pie datora, piemēram, skatoties seriālus un filmas. Nedaudz skauž, ka pati nespēju nekad laikā (lai gan laiks jau vēl līdz 17.oo nedaudz ir) visu iesākt un arī pabeigt. Tāda trīšanās un ieganstu meklēšna, lai darbu nedarītu un atliktu uz vēlāku laiku.

Kur lai rod to akadēmisko degsmi?

Bonusā (humoram) neliels ieskats no ikdienišķas sarunas skype vidē:

[14:31:06] A: meitenes, ja mēs nākošgad vairs nestudēsim kopā, jūs atnāksiet pie manis uz Maximu (varbūt, ka vasrā paspēs uzcelt Rimi)?
[14:31:20] B: nespīd tev Rimi
[14:31:22] A: :D
[14:31:28] B: piedod ;D
[14:31:32] C: Par Rimi es šaubos
[14:31:43 | C: bet Lāde, Maxima un citi labumi, protams.