Pēdējie metri priekšsacīkstēs

Pff, vēl jau laika daudz - 26,5 stundas līdz nāves-līnijai. Man, piemēram, šis Gada projekts ir milzīga cīņa pašai ar sevi, ar savu slinkums, cīņa starp "negribu" un "šitas tik un tā nevienu neinteresē, bet vajag!". Pēdējā laikā daudz iedomājos par to, ka šis viss ir kā taisīt salātus. Ir visādas sastāvdaļas, viss smuki sameklēts, atlasīts, konspektēts, "sakapāts pa frakcijām", bet, kad ir jāmaisa kopā, tad ir "vai šis viss kopā maz garšos pēc salātiem, kādas ir manis lietotās garšvielas un vai vispār šitā mērce iet klāt šitām sastāvdaļām". Es neesmu gulējusi pēdējā laikā gana daudz, tas atstāj būtiskas, pamanāmas sekas uz manu smadzeņu darbību. Krokas sāk iztaisnoties.

Nu, ko, mazie, priecājos par čaklajiem, kas jau visu nodevuši un tagad priecīgi smaida, veiksmi arī tiem (tai skaitā man), kuri visu atliek uz pēdējām stundām, pēdējo nakti. Vēl jau nekas nav nokavēts. Un iepriekšējie mēneši man pierādīja, ka VISUS INTERESĒ REZULTĀTS, NEVIS TAS, CIK LAIKA ESI IEGULDĪJIS. Jā, skarbi, bet fakts.

Un vispār es šito visu rakstīju, lai pateiktu, ka akadēmiskajā dzīvē ir daudz kulinārijas, jā, 

akadēmiskā kulinārija - cep, cep, cep, cep, lej, lej, lej, lej

(un ceri, ka beigās tas kādam garšos)

zemenes bez putukrējuma

Darba laikā, kad nav neviens veicams uzdevums un ir brīvs brīdis klejot interneta straumēs, iegriezos mansmedijs.lv. Augstskolā taču tiek pārmests, ka pietiekami daudz neinteresējamies par mediju vidi un ar to notikumiem Latvijā. No sākuma priecājos, ieraugot mūsu paralēlkursa studenti Zaigu Puškinu, kura publicē ievērojamu skaitu ziņu, tomēr ar laiku apnīk, ne jau teksta veids vai stils, kādā tiek rakstīt, bet viens un tas pats vārds un uzvārds. Un ne tādēļ., ka nepatiktu lasīt, bet gribas kaut ko jaunu, gribas dažādību. Arī pati savā redakcijā manu, ka tiklīdz šeit ierodas praktikanti, notiek masveidīga atvaļinājuma izmantošana. Var jau būt, ka tas ir pirmais vasaras karstums, kurš žurnālistus vilina ārā no tumši-vēsajām (mūsu gadījumā) redakcijas telpām, tomēr liela atbildība tiek uzlikta uz praktikantu pleciem. Nezinu, kā jūtas Zaiga, bet man noteikti tas sagādāja veselu kaudzi stresa, tajā pašā laikā, kad praktikantu skaits palielinās līdz 4, tad es jūtu, ka dienu pavadu izdarot -gandrīz-tieši-neko-. Man nav bijusi izdevība doties līdzi kādam no žurnālistam, lai saprastu to, kā tad īsti te viss notiek - man jau no sākta gala viss bija jādara pašai - mācies darot.

Savu sāpi esmu izlikusi un dodos runāt ar bosu par to nejēdzīgo, pēdējo prakses nedēļu, kad uz vietas sanāk būt vienu vai divas dienas.


Lai laimīgi, mīlīši,



pā.