atmiņu stāsts

eueu. Arī es kaut ko beidzot uzrakstu, bet atzīšos, ka es biju aizmirsusi par parolēm un man nebija nekur šis blogs atzīmēts, tādēļ arī tik reti ieskatījos, bet nolēmu, ka tā nevar, jā. Galvenais, ko gribēju šonakt pateikt bija tas, ka Anita, Es un Paula uzcepām atmiņu stāstu, kas tiks ievietots ViA atmiņu grāmatā. (: cheers!

Viss sākās kādā saulainā augusta dienā, kad likās, ka nevar būt sliktāk, jo bija karsts, mēs nezinājām, kur atrodamies un  ko sagaidīt. Mēs zinājām, ka atpakaļ ceļa vairs nav. Domājām, ka visas pasaules durvis  mums ir vaļā, atliek vien tvert. Dienas gāja un laiks ritēja, bet mūs vēl joprojām nepameta sajūta, ka esam nonākuši nometnē. Katrs mēs šeit ieradāmies ar savām domām, uzskatiem un saviem stāstiem, bet, neskatoties uz to, mēs atradām kopīgu valodu, un ar to sākās mūsu aizraujošie studiju gadi.

            Dažiem pirmie iespaidi saistās ar lielu pārsteigumu – „Kur mēs atrodamies, kur jāiet, kur ir Vidzemes Augstskola?’’ , kā arī domājām, ka nebūs tik grūti, cik patiesībā ir, lai gan iesvētību diena parādīja, cik stipri spējam būt, jo  sevišķi atbalstot viens otru. Iesvētību diena bija tā vēsturiskā diena, kurā tapa mūsu sauklis – MSŽ rullē! Šis sauklis caurstrāvo mūsu ikdienu,   gan ēdot pusdienas, gan ballējoties, gan arī lekcijās.

            Mūsu iekšējais ritms viennozīmīgi tika izjaukts uzsākot nopietni mācīties, mūsu dienas kļuva par naktīm un naktis par dienām, tajā mirklī tiešām sapratām, ka studentu dzīve ir sākusies. Mācības, protams, nav vienīgais, kas izjauca mūsu iekšējo ritmu, jo visiem jau zināms, ka ballītes ir viena no studentu dzīves sastāvdaļām. No mūsu puses lielas ovācijas noteikti izpelnījās SZF karnevāls, jo kur gan vēl var dejot ar pasniedzējiem un izbaudīt viņu mūzikas gaumi? Tikai Sociālo zinātņu fakultātē, tikai Vidzemes Augstskolā.   

P.S. Nekad nedzeriet strauji enerģijas dzērienu, sirds sitas kā negudra. 

Dii