Ziniet, joki par žurnālistiem nemaz nav tik izplatīti. Neesam ne čukčas, ne blondīnes (nu, matu krāsa nav noteicošais šajā gadījumā), tāpēc es sasmējos, kad man Mamma uz e-pastu atsūtīja šo joku. (Jā, man Mamma sūta spamveidīgos e-pastus ar jokiem, lol-kaķu bildēm un power-point prezentācijām ar dabas skatiem un mūziku fonā.)
Tipiskais latviešu žurnālists brauc tramvajā, lasa grāmatu un ik pa brīdim iespurdzas:
- Ak, šitā! Kas to būtu domājis! Ohoho, tas nu gan ir pārsteigums!
Kāds pasažieris neiztur un jautā, ko viņš tur tik aizrautīgi študierē. Žurnālists atbild:
- Pareizrakstības vārdnīcu!
Tagad visi smejieties!
Man iet ciet.
Veiksmīgu jums visiem divburtu kombinācijas pieveikšanu, parīt jau ir jūnijs, prieks un līksme!
Un lai forša prakse!
pirmdiena, 2011. gada 30. maijs
trešdiena, 2011. gada 25. maijs
Un kā Lienītei iet praksē?
Sveiciens visiem foršajiem, rosīgajiem nu jau oficiāli saucamajiem žurnālistiem!
Pēc divām negaidītām brīvdienām dodos atkal ceļā uz Rīgu. [Priecē tas, ka autobusā pieejams internets, kas spēj saīsināt 2h garo ceļu.]
Esmu priecīga par savu prakses vietu, ja sākumā šķita, ka būs traki - esmu sev to laktiņu uzstādījusi par augstu - tad tagad varu teikt, ka tiešām nenožēloju! Te ir gan jauka atmosfēra, gan tiešām forši kolēģi! :) Darāmo darbiņu saraksts nav pārlieku rutinizēts, protams, katru dienu nākas atšifrēt kādu interviju vai sižetu, taču paralēli tam man ļauj darīt arī visu ko citu - fotogrāfēt, veidot fotostāstus, atlasīt sižetus, veidot ievadvārdus jeb sižetu pieteikumus u.t.t. Dodos līdzi filmēt sižetus, kas ir patiesi interesanti, kā arī piedalos paša raidījuma filmēšanā.
Pirmdien ēterā bija pirmais raidījums, kura tapšanā roku pieliku arī es. Gaidot to īsto ētera laiku skudriņas nedaudz pa punci dancoja, jo vēl nebiju redzējusi samontēto gala versiju, bet teikšu - nebija slikti! Gluži otrādi - bija interesanti un foorši! :)
Ir tiešām jauki, sūdzēties nevaru!
Vēlu jums visiem veiksmīti gan mācoties kā būt par īstu žurnālistu, gan rakstot paši zināt ko! :)
Lai izdodas!
Pēc divām negaidītām brīvdienām dodos atkal ceļā uz Rīgu. [Priecē tas, ka autobusā pieejams internets, kas spēj saīsināt 2h garo ceļu.]
Esmu priecīga par savu prakses vietu, ja sākumā šķita, ka būs traki - esmu sev to laktiņu uzstādījusi par augstu - tad tagad varu teikt, ka tiešām nenožēloju! Te ir gan jauka atmosfēra, gan tiešām forši kolēģi! :) Darāmo darbiņu saraksts nav pārlieku rutinizēts, protams, katru dienu nākas atšifrēt kādu interviju vai sižetu, taču paralēli tam man ļauj darīt arī visu ko citu - fotogrāfēt, veidot fotostāstus, atlasīt sižetus, veidot ievadvārdus jeb sižetu pieteikumus u.t.t. Dodos līdzi filmēt sižetus, kas ir patiesi interesanti, kā arī piedalos paša raidījuma filmēšanā.
Pirmdien ēterā bija pirmais raidījums, kura tapšanā roku pieliku arī es. Gaidot to īsto ētera laiku skudriņas nedaudz pa punci dancoja, jo vēl nebiju redzējusi samontēto gala versiju, bet teikšu - nebija slikti! Gluži otrādi - bija interesanti un foorši! :)
Ir tiešām jauki, sūdzēties nevaru!
Vēlu jums visiem veiksmīti gan mācoties kā būt par īstu žurnālistu, gan rakstot paši zināt ko! :)
Lai izdodas!
Rec.
Visnotaļ nevarēju Jums nepastāstīt par šīs dienas praksi, kamēr vēl emocijas svaigas un viss pārējais.
Manā ikdienā nav katru dienu vieni un tie paši darbi, bet pamatā taisu intervijas nākamās dienas sižetiem, veidoju dienas atskatu vēsturē, braucu līdzi tad, kad taisa sižetus, un, cik man ļauj, tik arī piepalīdzu. Jau pirmajā prakses dienā nonācu jau otrā kameras pusē, jo operators teica, lai mani nointervē, jo neviens nenāca. Pēc 1 sekundes pie manas mutes atradās mikrofons un soļa attālumā operators ar kameru.
Dzīvojos 15. stāvā un katru dienu liekas, ka izvemšos tajā liftā, diezgan daudz sanāk braukāt pa stāviem, mana fobija pastiprinās ar katru dienu. Rīga gan varētu teikt mums pa tiešām ir pie kājām - skaisti.
Vislabākā bija šī diena, kad nācās 4:30 celties un 5:25 gaidīt, kad man pakaļ atbrauks Panorāmas busiņš, lai savāktu un aizvestu uz Televīziju, jo man bija jābūt uz raidījuma sākumu "Labrīt, Latvija", kas sākas plkst. 6:45, bet pirms tam jāpaveic visādi darbi utt. Iela uz kuras man bija jāgaida mašīna praktiski visiem rīdziniekiem zināma kā "minku" iela. Sajutos ļoti ērmoti, pagāju speciāli tālāk no stūra, lai tiešām neizskatītos, ka arī es esmu pērkama. Nepagāja ne 5 min, kad virzoties tālāk pa ielu man sāka sekot mašīna un skatīties vai arī es neesmu viena no viņām, satraukti skatījos pulkstenī, īstenībā es pat to sajūtu nevaru izstāstīt kā tajā mirklī jutos ;D Bet tad es nodomāju, ka mans izskats tajā mirklī vispār neliecināja pat par kripatiņu to, ka tā es pelnu naudu + kurai prostitūtai ir spoguļkamera?
Paejot nedaudz tālāk stāvēja viena no "viņām", ieraudzījusi mani viņa straujiem soļiem nesās šurp, drošvien, lai pārbaudītu, vai uz viņas ielas nestāv konkurente. (mošk viņām kaut kādi savi noteikumi). Atnākusi, uzmetusi man šķelmīgu skatienu devās nedaudz no manis tālāk. Pēc mirkļa piebrauca arī ĪSTĀ mašīna, kurā jau viņi smējās, ka stāvu uz riktīgās ielas. ;D
Rīta interesantākajā daļā mans uzdevums bija fotogrāfēt, tviterī likt ziņas, un rakstīt komentārus, tāds izklaidējošs pasākums vairāk, bet interesanti.
ah, jā, operatori gan Televīzijā ir ļoti smieklīgi, man pat gribētos par kādu no viņiem grāmatu uzrakstīt, tādus iespaidīgus stāstus jau esmu paspējusi dzirdēt, kur tik viņi nav bijuši, virs zemes, zem zemes, ūdenī, gaisā utt. ;D Pat varbūt jāsāk domāt par specialitātes maiņu. khe
Lai jauka turpmākā prakse! (: Es dodos gulēt, jo rīt atkal jāceļas tikpat agri, he, man, cilvēkam, kuram patīk ilgi gulēt šis ir lielākais izaicinājums ever.
Manā ikdienā nav katru dienu vieni un tie paši darbi, bet pamatā taisu intervijas nākamās dienas sižetiem, veidoju dienas atskatu vēsturē, braucu līdzi tad, kad taisa sižetus, un, cik man ļauj, tik arī piepalīdzu. Jau pirmajā prakses dienā nonācu jau otrā kameras pusē, jo operators teica, lai mani nointervē, jo neviens nenāca. Pēc 1 sekundes pie manas mutes atradās mikrofons un soļa attālumā operators ar kameru.
Dzīvojos 15. stāvā un katru dienu liekas, ka izvemšos tajā liftā, diezgan daudz sanāk braukāt pa stāviem, mana fobija pastiprinās ar katru dienu. Rīga gan varētu teikt mums pa tiešām ir pie kājām - skaisti.
Vislabākā bija šī diena, kad nācās 4:30 celties un 5:25 gaidīt, kad man pakaļ atbrauks Panorāmas busiņš, lai savāktu un aizvestu uz Televīziju, jo man bija jābūt uz raidījuma sākumu "Labrīt, Latvija", kas sākas plkst. 6:45, bet pirms tam jāpaveic visādi darbi utt. Iela uz kuras man bija jāgaida mašīna praktiski visiem rīdziniekiem zināma kā "minku" iela. Sajutos ļoti ērmoti, pagāju speciāli tālāk no stūra, lai tiešām neizskatītos, ka arī es esmu pērkama. Nepagāja ne 5 min, kad virzoties tālāk pa ielu man sāka sekot mašīna un skatīties vai arī es neesmu viena no viņām, satraukti skatījos pulkstenī, īstenībā es pat to sajūtu nevaru izstāstīt kā tajā mirklī jutos ;D Bet tad es nodomāju, ka mans izskats tajā mirklī vispār neliecināja pat par kripatiņu to, ka tā es pelnu naudu + kurai prostitūtai ir spoguļkamera?
Paejot nedaudz tālāk stāvēja viena no "viņām", ieraudzījusi mani viņa straujiem soļiem nesās šurp, drošvien, lai pārbaudītu, vai uz viņas ielas nestāv konkurente. (mošk viņām kaut kādi savi noteikumi). Atnākusi, uzmetusi man šķelmīgu skatienu devās nedaudz no manis tālāk. Pēc mirkļa piebrauca arī ĪSTĀ mašīna, kurā jau viņi smējās, ka stāvu uz riktīgās ielas. ;D
Rīta interesantākajā daļā mans uzdevums bija fotogrāfēt, tviterī likt ziņas, un rakstīt komentārus, tāds izklaidējošs pasākums vairāk, bet interesanti.
ah, jā, operatori gan Televīzijā ir ļoti smieklīgi, man pat gribētos par kādu no viņiem grāmatu uzrakstīt, tādus iespaidīgus stāstus jau esmu paspējusi dzirdēt, kur tik viņi nav bijuši, virs zemes, zem zemes, ūdenī, gaisā utt. ;D Pat varbūt jāsāk domāt par specialitātes maiņu. khe
piektdiena, 2011. gada 20. maijs
paula praksējas
Dažreiz domāju - varbūt tomēr būtu labāk, ja es iznēsātu kafiju un kopētu visu, ko vajag? Ja kāds man mēģinās ieskaidrot, ka reģionālajā presē nav tik daudz jāstrādā kā LIELAJOS magnātos, tad es smagi nopūtīšos un sākšu skaidrot savu prakses ikdienu. Es nesūdzos, bet biju domājusi, ka būs vieglāk. Tā kā šobrīd atvaļinājumā ir pats boss un vēl viena žurnāliste, tad man tiešām sanāk rakstīt. Ne tikai ielu intervijas vai relīzes pārveidošana ziņā, bet Jubilāra meklēšana un došanās uz dažādiem pasākumiem. Un, protams, neaizmirsti sarunāt sev līdzi fotogrāfu, neaizmirsti, ka diktofons mēdz izlādēties, neaizmirsti, ka visam jābūt izdarītam līdz 12.00, kad sākam maketēt avīzi. Un avīze iznāk 3x nedēļā. Tas ir tā, ka divas dienas ir mierīgi, bet pārējās trīs visi sēž uz adatām. Atbraucot mājās esmu metama ārā un visbiežāk iemiegu jau autobusā, tad 10 minūtes nomodā, kamēr tieku līdz mājām, un bieži miegs turpinās. Stress un laika limiti ir mana ikdiena. Un liekvārdība arī (pie tā es apsolos piestrādāt).
Zinu, ka izklausās tā, it kā man te ļoti nepatiktu. Patīk, kolektīvs ir jauks un vienmēr palīdz, kafijoju un tējoju, kad vien tīk, ir savs dators, kuram ir teicami ātrs internets. Ir arī savs telefons un mana ierastā frāze " Sveiki, te no laikraksta Kurzemnieks zvana, praktikante Paula Āboliņa-Ābola". vārdu - praktikante- šķiet, es atmetu jau pirmajā dienā, pārāk gari sanāk runāt.
Šitā iet Kuldīgā.
pā.
Zinu, ka izklausās tā, it kā man te ļoti nepatiktu. Patīk, kolektīvs ir jauks un vienmēr palīdz, kafijoju un tējoju, kad vien tīk, ir savs dators, kuram ir teicami ātrs internets. Ir arī savs telefons un mana ierastā frāze " Sveiki, te no laikraksta Kurzemnieks zvana, praktikante Paula Āboliņa-Ābola". vārdu - praktikante- šķiet, es atmetu jau pirmajā dienā, pārāk gari sanāk runāt.
Šitā iet Kuldīgā.
pā.
Abonēt:
Komentāri (Atom)