Saule pielēja, aizlēja manu istabu, un tā sēžot, nemaz nelikās, ka kaut kur varētu arī salt. Bet salst... Mans rīts sākās ļoti nomācoši, jo cēlos ne tādēļ, ka mans modinātājs būtu zvanījis, ne tādēļ, ka snauduļošana jau bija apnikusi, pat ne tādēļ, ka ksa kaimiņiene skaļi tina ievārījumu burciņu no avīzes, bet gan tādēļ, ka pienākums sauca. Ja man nebūtu zīmogs uz pieres "studente" un ja es šo apzīmējumu nebūtu ielaidusi savā asinsrites sistēmā, tad es gulētu vēl ilgi, tik pat ilgi brokastotu un tikai tad rokās ņemtu lasāmvielu. Un, protams, ne jau obligāto. Bet viss notiek, es esmu studējošs cilvēkbērns un es mostos ar domu par socioloģisku lasāmvielu un pieņemu došos gulēt ar tādu pašu, tikai vēl mokošāku domu. Lai gan bailes varētu būt pilnīgi normāla parādība, es nezinu, cik daudz DJ (dace jansone) ļauj cilvēkam kļūdīties, cik labs priekšstats par sevi ir jārada jau pirmajā nopietnajā darba radīšanā. Par latviešu valodas kultūru es nemaz negribu domāt, jo atklāti sakot, man vienmēr ir licies, ka šis lauciņš, ja arī ir pētīts, tad tikai gudru večiņu līmenī, nu tā, ka rezultāti tautā arī neizskan. Sajutos kā inteliģents cilvēks, un tas uzliek pienākumu. Tādam justies ir 'sasodīti' jauki, bet es neesmu pelnījusi.
Vai tev nav dzīvē bijušas reizes, kad vajā ar sevi ar domu :Es neesmu tā vērta(-ts), vai arī jūties ieguvusi(-is) kaut ko nepelnīti? Jo šodien man šķiet, ka viss ko daru ir pelnīti grūti, bet viss pārējais labais ir uzdāvināts.
Cik daudz savā dzīvē mēs tiešām paši nopelnām?
Mēs esam MSŽ,
