Visnotaļ nevarēju Jums nepastāstīt par šīs dienas praksi, kamēr vēl emocijas svaigas un viss pārējais.
Manā ikdienā nav katru dienu vieni un tie paši darbi, bet pamatā taisu intervijas nākamās dienas sižetiem, veidoju dienas atskatu vēsturē, braucu līdzi tad, kad taisa sižetus, un, cik man ļauj, tik arī piepalīdzu. Jau pirmajā prakses dienā nonācu jau otrā kameras pusē, jo operators teica, lai mani nointervē, jo neviens nenāca. Pēc 1 sekundes pie manas mutes atradās mikrofons un soļa attālumā operators ar kameru.
Dzīvojos 15. stāvā un katru dienu liekas, ka izvemšos tajā liftā, diezgan daudz sanāk braukāt pa stāviem, mana fobija pastiprinās ar katru dienu. Rīga gan varētu teikt mums pa tiešām ir pie kājām - skaisti.
Vislabākā bija šī diena, kad nācās 4:30 celties un 5:25 gaidīt, kad man pakaļ atbrauks Panorāmas busiņš, lai savāktu un aizvestu uz Televīziju, jo man bija jābūt uz raidījuma sākumu "Labrīt, Latvija", kas sākas plkst. 6:45, bet pirms tam jāpaveic visādi darbi utt. Iela uz kuras man bija jāgaida mašīna praktiski visiem rīdziniekiem zināma kā "minku" iela. Sajutos ļoti ērmoti, pagāju speciāli tālāk no stūra, lai tiešām neizskatītos, ka arī es esmu pērkama. Nepagāja ne 5 min, kad virzoties tālāk pa ielu man sāka sekot mašīna un skatīties vai arī es neesmu viena no viņām, satraukti skatījos pulkstenī, īstenībā es pat to sajūtu nevaru izstāstīt kā tajā mirklī jutos ;D Bet tad es nodomāju, ka mans izskats tajā mirklī vispār neliecināja pat par kripatiņu to, ka tā es pelnu naudu + kurai prostitūtai ir spoguļkamera?
Paejot nedaudz tālāk stāvēja viena no "viņām", ieraudzījusi mani viņa straujiem soļiem nesās šurp, drošvien, lai pārbaudītu, vai uz viņas ielas nestāv konkurente. (mošk viņām kaut kādi savi noteikumi). Atnākusi, uzmetusi man šķelmīgu skatienu devās nedaudz no manis tālāk. Pēc mirkļa piebrauca arī ĪSTĀ mašīna, kurā jau viņi smējās, ka stāvu uz riktīgās ielas. ;D
Rīta interesantākajā daļā mans uzdevums bija fotogrāfēt, tviterī likt ziņas, un rakstīt komentārus, tāds izklaidējošs pasākums vairāk, bet interesanti.
ah, jā, operatori gan Televīzijā ir ļoti smieklīgi, man pat gribētos par kādu no viņiem grāmatu uzrakstīt, tādus iespaidīgus stāstus jau esmu paspējusi dzirdēt, kur tik viņi nav bijuši, virs zemes, zem zemes, ūdenī, gaisā utt. ;D Pat varbūt jāsāk domāt par specialitātes maiņu. khe
Lai jauka turpmākā prakse! (: Es dodos gulēt, jo rīt atkal jāceļas tikpat agri, he, man, cilvēkam, kuram patīk ilgi gulēt šis ir lielākais izaicinājums ever.
Pff, vēl jau laika daudz - 26,5 stundas līdz nāves-līnijai. Man, piemēram, šis Gada projekts ir milzīga cīņa pašai ar sevi, ar savu slinkums, cīņa starp "negribu" un "šitas tik un tā nevienu neinteresē, bet vajag!". Pēdējā laikā daudz iedomājos par to, ka šis viss ir kā taisīt salātus. Ir visādas sastāvdaļas, viss smuki sameklēts, atlasīts, konspektēts, "sakapāts pa frakcijām", bet, kad ir jāmaisa kopā, tad ir "vai šis viss kopā maz garšos pēc salātiem, kādas ir manis lietotās garšvielas un vai vispār šitā mērce iet klāt šitām sastāvdaļām". Es neesmu gulējusi pēdējā laikā gana daudz, tas atstāj būtiskas, pamanāmas sekas uz manu smadzeņu darbību. Krokas sāk iztaisnoties.
