pirmais trešo reizi

Kopš 23.maija (tb - pēdējā ieraksta šajā blogā) ir pagājis krietn(i)s laiciņš. Vasara ar tās praksēm tuvākos un tāvākos kvadrāmteros pagājusi, projekti izbraukāti, ezeri izpeldēti, festivāli apmeklēti, pilns dators ar saulainām un smaidošu cilvēku pārpilnām fotogrāfijām. Cits vairāk, cits mazāk, kāds cits atkal nemaz un nedrusciņ pieskāries žurnālistikai šajā saulainajā, tomēr ne pārāk siltajā vasarā. Tādi mēs, nu, esam - līdz galam un caurcaurēm dažādi. Un tieši tāpēc tik interesanti satikties pēc ilgās neredzēšanās n-mēnešu garumā, Stāsti, piedzīvojumi, kuriozi - par to visu jau runāts, bet vēl taču tik daudz stāstu klausāmi. Tas tikai nozīmē, ka vajag kopsatikšanos, aizbraukt dabiņā, pasēdēt virtuvē, papļāpāt par visu pieredzēto. Jo atziņa, kas pārņem iesākoties trešajam gadam paliek nemainīga - MSŽ2010 ir viens sasodīti lielisks cilvēku kopums.

trešais pirmais septembris (fotogrāfēšanās mirklī klāt nav Liza, bet viņa ar` bija)

Bezgala radošu, sirdssiltu, saulainu un dullu jauno mācību gadu, dārgie kursabrieži,

Ilze (tā kas arī Pūks)

pienenes biksēs

2012 | 23.maijs | pikniks pie krācītēm

Karnevāls!

Vajag jēgu un vajag tēmu, tāpēc izdomājām uztaisīt ballīti 2012.gada 16.martā ar tēmu "Par ko es gribēju kļūt, kad izaugšu liels".

18 no 25 - šitik raženi sen nebija neviens MSŽ-2010 pasākums apmeklēts. Tas tikai nozīmē, ka pasākumi patīk un tādus vajag! Nu, ko, mazie, priekā! Taisām atmiņas, lai ir ko stāstīt mazbērniem (saviem un svešiem).

Ar atpakaļejošu datumu

Vispār jau kauns un negods, ka no notikuma līdz ziņas publicēšanai vajadzējis paiet vairākiem mēnešiem, bet latviešiem ir teiciens: "Labāk vēlāk, nekā nekad!". Tā kā šim blogam nav atbildīgās personas, nevienu neuztrauc, cik bieži un kādā secībā te kaut kas notiek un publicējas, tad nospriedu, ka arī šim ierakstam te ir jābūt, jo tomēr tas sasaistīja kopā vairākus no MSŽ biedriem jaunā un neparastā nodarbē (agrāk nebijām to tā darījuši) un secinājām vienu - vajag vēl. Par ko ir runa?
Par slaveno riteņbraucienu Valmiera - Brenguļi - Trikāta - Strenči - Valmiera!
Laiks: 25.septembris, no siltas pēcpusdienas līdz piķa melnai tumsai un salstošiem pirkstiem
Dalībnieki: Anita, Liene, Lauma, Dita, Iveta, Ilze Oz, Mārtiņš, Oskars + Jānis no 3.kursa

Apskates objekti: Brenguļu alus darītavas āra kafejnīcas galdiņš, šūpoles, vairākas estrādes un vietējais veikals "Tops" Strenčos, noteikti vēl kaut kas, bet tas nu jau izslīdējis no prāta.

Kad sniegi nokusīs un peļķes būs apžuvušas, tad noteikti jātaisa vēl viens brauciens!
Gribēju gari un plaši aprakstīt, kas un kā notika, tomēr bildes runā pašas par sevi. Bija forši, būs vēl foršāk!
Un, starpcitu, ir vēl kaudzīte pasākumu, kuri vienojuši bariņu kursabiedru, bet šeit nav aprakstīti. Kaut kas būs jādara lietas labā.

bez cenzūras

Pēdējās nedēļās MSŽ nācās strādāt, tā teikt, hardcore režīmā, jo ar ašiem soļiem tuvojās liktenīgais trīspadsmitais datums, kas paredzēja visa gada garumā rūpīgi loloto Gada Prieku iesniegšanu. 

Brīžiem gāja grūti- bija puņķi un asaras, panikas lēkmes, akadēmiskā truluma brīži un viss pārējais, bet pat par spīti tam, ka vēl trīspadsmitais un piektdiena, mēs to paveicām! (tagad visi laimīgi uzsitam sev pa pleciņu). Apsveicu visus ar to. :)

Un kā jau pēc labi padarīta darba, pienākas godam pelnīta atpūta. Citējot Dii: "MSŽ tintējās, čilinējās" un visādi  citādi iekaroja Valmieras ielas un asfaltus, arīdzan :D

Tā kā šī ieraksta nosaukums ir "bez cenzūras", tad atļaušos arī izteikties bez cenzūras, proti, ar foto un video palīdzību.

Šeit neliels foto krājums no vakardienas:

un šeit, neliels video materiāls (:D)

MSŽ zina kā jāsvin piektdienas, kad iekrīt trīspadsmitais.

Eh, mīlu jūs, mazie mežoņi. 

Lienīte

Decembris

Varbūt, ka lielākā daļa no mums tā arī nekad mūžā neiemācīsies rakstīt dosjē, jo, runājot atklāti, tas viss ir kaķim tieši zem astes vajadzīgs, bet vienu gan MSŽ-2010 māk darīt. Atpūsties. Un kas ir šī darbības vārda labākā daļa, tas, kas, runājot par mūsu kursu, šim "atpūsties" nāk līdzi burvīgais apstākļa vārds - KOPĀ! To kārtējo reizi pierādīja kuplais balles apmeklētāju skaits. Pēc maniem ļoti neskaidrajiem aprēķiniem varētu būt, ka bijām visplašākajā skaitā pārstāvētais SZF kurss. Un! Šoreiz mums Zelta diploms par dekorēšanu, tur lielie paldies čaklajiem rūķiem - Gintai un Annai (+ vēl dažiem palīgiem) -, kas ziedoja savu dārgo laiku semestra beigās, lai izrotātu mums atvēlēto kabinetu! Jāsaka, ka kliņģeris bija tiešām gards. Pat otrajā rītā, kas nesa līdzi garu, slinku sestdienu, kur kā vienīgais varoņdarbs varētu tikt uzskatīts izkāpšana no pidžamas ap 16.00 dienā, jo agrāk tam vienkārši nepietika ne morālā, ne fiziskā spēka.

BET! Ar balli vēl nekas nav beidzies, lai gan daudziem no mums magnēts, kas velk uz mājām ir dikti spēcīgs, paliksim vēl vienu dienu (nu, šeit vairāk runāts tiek par tiem, kas ne dzīvo Valmierā, ne mācās organizāciju komunikāciju), lai kopīgi ceptu piparkūkas, parunātos, kā mums šajā semestrī ir gājis un vienkārši pabūtu KOPĀ, jo to mēs mākam un tas mums sanāk.

Tiekamies rīt Z-kojās! Bet tie, kuri laimīgi dosies uz māju vietām, laimīgi un priecīgi sagaidīt un pavadīt svētkus! Lai silti!

# Ilz

Tā MSŽ pelna 6kp...

Vaskopu Dagne mēģina sevi uzfrišināt ar atkārtotu "radziņu fričeni". O, kursa vecākais arī ievēroja. 

                           Aiz garlaicības daram nezin ko...bet likās jautri...

 Meitenes uzfrišināja Oskaru Brasliņu no Braslas. 

 Studenta galds.Ko vēl vajag? A,jā, čipšus vai vismaz roltonu.

 Kāds aizmuka :o

What's up??? 
Foto: DagneV.,Laura G.

Tā bija piektdiena.Vēla pēcpusdiena. MSŽ biedri sapulcējās, lai nodotos kārtējai piektdienas vērtīgajai lekcijai. Dīvainā kārtā vairumam kursa biedru bija inčīgs, drillīgs un daļēji vienots noskaņojums.
Ko tu/mēs iemācījāmies?

Pēdējie metri priekšsacīkstēs

Pff, vēl jau laika daudz - 26,5 stundas līdz nāves-līnijai. Man, piemēram, šis Gada projekts ir milzīga cīņa pašai ar sevi, ar savu slinkums, cīņa starp "negribu" un "šitas tik un tā nevienu neinteresē, bet vajag!". Pēdējā laikā daudz iedomājos par to, ka šis viss ir kā taisīt salātus. Ir visādas sastāvdaļas, viss smuki sameklēts, atlasīts, konspektēts, "sakapāts pa frakcijām", bet, kad ir jāmaisa kopā, tad ir "vai šis viss kopā maz garšos pēc salātiem, kādas ir manis lietotās garšvielas un vai vispār šitā mērce iet klāt šitām sastāvdaļām". Es neesmu gulējusi pēdējā laikā gana daudz, tas atstāj būtiskas, pamanāmas sekas uz manu smadzeņu darbību. Krokas sāk iztaisnoties.

Nu, ko, mazie, priecājos par čaklajiem, kas jau visu nodevuši un tagad priecīgi smaida, veiksmi arī tiem (tai skaitā man), kuri visu atliek uz pēdējām stundām, pēdējo nakti. Vēl jau nekas nav nokavēts. Un iepriekšējie mēneši man pierādīja, ka VISUS INTERESĒ REZULTĀTS, NEVIS TAS, CIK LAIKA ESI IEGULDĪJIS. Jā, skarbi, bet fakts.

Un vispār es šito visu rakstīju, lai pateiktu, ka akadēmiskajā dzīvē ir daudz kulinārijas, jā, 

akadēmiskā kulinārija - cep, cep, cep, cep, lej, lej, lej, lej

(un ceri, ka beigās tas kādam garšos)

zemenes bez putukrējuma

Darba laikā, kad nav neviens veicams uzdevums un ir brīvs brīdis klejot interneta straumēs, iegriezos mansmedijs.lv. Augstskolā taču tiek pārmests, ka pietiekami daudz neinteresējamies par mediju vidi un ar to notikumiem Latvijā. No sākuma priecājos, ieraugot mūsu paralēlkursa studenti Zaigu Puškinu, kura publicē ievērojamu skaitu ziņu, tomēr ar laiku apnīk, ne jau teksta veids vai stils, kādā tiek rakstīt, bet viens un tas pats vārds un uzvārds. Un ne tādēļ., ka nepatiktu lasīt, bet gribas kaut ko jaunu, gribas dažādību. Arī pati savā redakcijā manu, ka tiklīdz šeit ierodas praktikanti, notiek masveidīga atvaļinājuma izmantošana. Var jau būt, ka tas ir pirmais vasaras karstums, kurš žurnālistus vilina ārā no tumši-vēsajām (mūsu gadījumā) redakcijas telpām, tomēr liela atbildība tiek uzlikta uz praktikantu pleciem. Nezinu, kā jūtas Zaiga, bet man noteikti tas sagādāja veselu kaudzi stresa, tajā pašā laikā, kad praktikantu skaits palielinās līdz 4, tad es jūtu, ka dienu pavadu izdarot -gandrīz-tieši-neko-. Man nav bijusi izdevība doties līdzi kādam no žurnālistam, lai saprastu to, kā tad īsti te viss notiek - man jau no sākta gala viss bija jādara pašai - mācies darot.

Savu sāpi esmu izlikusi un dodos runāt ar bosu par to nejēdzīgo, pēdējo prakses nedēļu, kad uz vietas sanāk būt vienu vai divas dienas.


Lai laimīgi, mīlīši,



pā.

joks

Ziniet, joki par žurnālistiem nemaz nav tik izplatīti. Neesam ne čukčas, ne blondīnes (nu, matu krāsa nav noteicošais šajā gadījumā), tāpēc es sasmējos, kad man Mamma uz e-pastu atsūtīja šo joku. (Jā, man Mamma sūta spamveidīgos e-pastus ar jokiem, lol-kaķu bildēm un power-point prezentācijām ar dabas skatiem un mūziku fonā.)

Tipiskais latviešu žurnālists brauc tramvajā, lasa grāmatu un ik pa brīdim iespurdzas:

- Ak, šitā! Kas to būtu domājis! Ohoho, tas nu gan ir pārsteigums!
Kāds pasažieris neiztur un jautā, ko viņš tur tik aizrautīgi študierē. Žurnālists atbild:
- Pareizrakstības vārdnīcu!

Tagad visi smejieties!
Man iet ciet.


Veiksmīgu jums visiem divburtu kombinācijas pieveikšanu, parīt jau ir jūnijs, prieks un līksme!
Un lai forša prakse!

Un kā Lienītei iet praksē?

Sveiciens visiem foršajiem, rosīgajiem nu jau oficiāli saucamajiem žurnālistiem!
Pēc divām negaidītām brīvdienām dodos atkal ceļā uz Rīgu. [Priecē tas, ka autobusā pieejams internets, kas spēj saīsināt 2h garo ceļu.]
Esmu priecīga par savu prakses vietu, ja sākumā šķita, ka būs traki - esmu sev to laktiņu uzstādījusi par augstu - tad tagad varu teikt, ka tiešām nenožēloju! Te ir gan jauka atmosfēra, gan tiešām forši kolēģi! :) Darāmo darbiņu saraksts nav pārlieku rutinizēts, protams, katru dienu nākas atšifrēt kādu interviju vai sižetu, taču paralēli tam man ļauj darīt arī visu ko citu - fotogrāfēt, veidot fotostāstus, atlasīt sižetus, veidot ievadvārdus jeb sižetu pieteikumus u.t.t. Dodos līdzi filmēt sižetus, kas ir patiesi interesanti, kā arī piedalos paša raidījuma filmēšanā.
Pirmdien ēterā bija pirmais raidījums, kura tapšanā roku pieliku arī es. Gaidot to īsto ētera laiku skudriņas nedaudz pa punci dancoja, jo vēl nebiju redzējusi samontēto gala versiju, bet teikšu - nebija slikti! Gluži otrādi - bija interesanti un foorši! :)
 Ir tiešām jauki, sūdzēties nevaru!

Vēlu jums visiem veiksmīti  gan mācoties kā būt par īstu žurnālistu, gan rakstot paši zināt ko! :)
Lai izdodas!

Rec.

Visnotaļ nevarēju Jums nepastāstīt par šīs dienas praksi, kamēr vēl emocijas svaigas un viss pārējais.

Manā ikdienā nav katru dienu vieni un tie paši darbi, bet pamatā taisu intervijas nākamās dienas sižetiem, veidoju dienas atskatu vēsturē, braucu līdzi tad, kad taisa sižetus, un, cik man  ļauj, tik arī piepalīdzu. Jau pirmajā prakses dienā nonācu jau otrā kameras pusē, jo operators teica, lai mani nointervē, jo neviens nenāca. Pēc 1 sekundes pie manas mutes atradās mikrofons un soļa attālumā operators ar kameru.

Dzīvojos 15. stāvā un katru dienu liekas, ka izvemšos tajā liftā, diezgan daudz sanāk braukāt pa stāviem, mana fobija pastiprinās ar katru dienu.  Rīga gan varētu teikt mums pa tiešām ir pie kājām - skaisti.

Vislabākā bija šī diena, kad nācās 4:30 celties un 5:25 gaidīt, kad man pakaļ atbrauks Panorāmas busiņš, lai savāktu un aizvestu uz Televīziju, jo man bija jābūt uz raidījuma sākumu "Labrīt, Latvija", kas sākas plkst. 6:45, bet pirms tam jāpaveic visādi darbi utt. Iela uz kuras man bija jāgaida mašīna praktiski visiem rīdziniekiem zināma kā "minku" iela. Sajutos ļoti ērmoti, pagāju speciāli tālāk no stūra, lai tiešām neizskatītos, ka arī es esmu pērkama. Nepagāja ne 5 min, kad virzoties tālāk pa ielu man sāka sekot mašīna un skatīties vai arī es neesmu viena no viņām, satraukti skatījos pulkstenī, īstenībā es pat to sajūtu nevaru izstāstīt kā tajā mirklī jutos ;D Bet tad es nodomāju, ka mans izskats tajā mirklī vispār neliecināja pat par kripatiņu to, ka tā es pelnu naudu + kurai prostitūtai ir spoguļkamera?
Paejot nedaudz tālāk stāvēja viena no "viņām", ieraudzījusi mani viņa straujiem soļiem nesās šurp, drošvien, lai pārbaudītu, vai uz viņas ielas nestāv konkurente. (mošk viņām kaut kādi savi noteikumi). Atnākusi, uzmetusi man šķelmīgu skatienu devās nedaudz no manis  tālāk. Pēc mirkļa piebrauca arī ĪSTĀ mašīna, kurā jau viņi smējās, ka stāvu uz riktīgās ielas. ;D


Rīta interesantākajā daļā  mans uzdevums bija fotogrāfēt, tviterī likt ziņas, un rakstīt komentārus, tāds izklaidējošs pasākums vairāk, bet interesanti.


ah, jā, operatori gan Televīzijā ir ļoti smieklīgi, man pat gribētos par kādu no viņiem grāmatu uzrakstīt, tādus iespaidīgus stāstus jau esmu paspējusi dzirdēt, kur tik viņi nav bijuši, virs zemes, zem zemes, ūdenī, gaisā utt. ;D Pat varbūt jāsāk domāt par specialitātes maiņu. khe

Lai jauka turpmākā prakse! (:  Es dodos gulēt, jo rīt atkal jāceļas tikpat agri, he, man, cilvēkam, kuram patīk ilgi gulēt šis ir lielākais izaicinājums ever.

paula praksējas

Dažreiz domāju - varbūt tomēr būtu labāk, ja es iznēsātu kafiju un kopētu visu, ko vajag? Ja kāds man mēģinās ieskaidrot, ka reģionālajā presē nav tik daudz jāstrādā kā LIELAJOS magnātos, tad es smagi nopūtīšos un sākšu skaidrot savu prakses ikdienu. Es nesūdzos, bet biju domājusi, ka būs vieglāk. Tā kā šobrīd atvaļinājumā ir pats boss un vēl viena žurnāliste, tad man tiešām sanāk rakstīt. Ne tikai ielu intervijas vai relīzes pārveidošana ziņā, bet Jubilāra meklēšana un došanās uz dažādiem pasākumiem. Un, protams, neaizmirsti sarunāt sev līdzi fotogrāfu, neaizmirsti, ka diktofons mēdz izlādēties, neaizmirsti, ka visam jābūt izdarītam līdz 12.00, kad sākam maketēt avīzi. Un avīze iznāk 3x nedēļā. Tas ir tā, ka divas dienas ir mierīgi, bet pārējās trīs visi sēž uz adatām. Atbraucot mājās esmu metama ārā un visbiežāk iemiegu jau autobusā, tad 10 minūtes nomodā, kamēr tieku līdz mājām, un bieži miegs turpinās. Stress un laika limiti ir mana ikdiena. Un liekvārdība arī (pie tā es apsolos piestrādāt).

Zinu, ka izklausās tā, it kā man te ļoti nepatiktu. Patīk, kolektīvs ir jauks un vienmēr palīdz, kafijoju un tējoju, kad vien tīk, ir savs dators, kuram ir teicami ātrs internets. Ir arī savs telefons un mana ierastā frāze " Sveiki, te no laikraksta Kurzemnieks zvana, praktikante Paula Āboliņa-Ābola". vārdu - praktikante- šķiet, es atmetu jau pirmajā dienā, pārāk gari sanāk runāt.


Šitā iet Kuldīgā.


pā.

Jauna ēra

Nāk pavasaris un sniegpulkstenītes, benčiki un suņu nedarbi nav vienīgais, kas atsedzas, nokūstot sniegam. Ar šo ievadteikumu es domāju to, ka mūsu kursā ir atklājušies apslēpti karikatūristu talanti. Varam to saukt par garlaicību lekcijās, pavasara trakumu vai vienkārši tintes tērēšanu, bet patiesībā doma ir tāda: Ne vienmēr bildes pasaka visu...

Šie ir pirmie pro darbi.

 Nr.1 Netradicionāla ping-pong spēle Zkojās, kuras laikā M ar ping-pong bumbiņu savainoja A un L, D tikmēr smejas, bet O meklē bumbiņu, A2 un J priecājās.

Nr.2 Vilkaču turnīrs Akojās

P.S Lēnām top Nūģu balles karikatūra.


Karikatūristu banda.

Nūģis tu un nūģis es, uz šīs jaukās pasaules

Visnotaļ jāpiekrīt Paulai,ka šī paties bija laba ballīte, jo arī  piekopām profesionālas nūģu kustības. Radās arī jauns dejošanas stils "saule" un "kas tas ir?" (es nezinu kā lai to kustību nosauc). Pajautājiet - mēs parādīsim.Es gribētu piešķirt 5 zvaigznes par Mārtiņa nūģisko izskatu un izturēšanos. (:

jā. Gribēju vēl pateikt, ka bija varen jauki  vakar redzēt tik daudz msž iekš  Zemes stundas  ViA bibliotēkā. (:



Ditāāā

tagad ir labi, ja?

Ar lielām cerībām, ka fotogrāfijas paliks mājas arhīviem, vai vismaz netiks publicētas pārāk plašos sociālos tīklos, msž2010 gods godam iegrieza A koju nūģu pasākumu. Nezinu, cik augsts nūģu koeficients mums pienākas, ja vispār pienākas, bet bija gan dejas, gan krietna deva smieklu, gan jaunie inside joki.

Piemēram:

1) Tagad ir labi, ja? (zemāk, zemāk, zemāk, zemāk)
2) Mārtiņam pietrūkst 5 cm
3) Visa veida personvārdi tika izlaocīti - uuuuuuu normunds rutuls'- dziesmiņā (Ginta, par orģinālu mēs, protams, nepiemirsām)
4) Es domāju, ka, ....Ā, ...., nē! (šo sapratīs dubult L, es un Dita)

Un vēl bija msž reps un citi brīnumi, bet kopumā ņemot, msž iegrieza ballīti  (kā jau vienmēr!)

 
Priekā,


pā!

man sāp neeksistējošie vēdera kubiciņi

Mēs taču esam vieni vareni smējēji. Piesmietu visas telpas, ja būtu tāda vajadzība un izdevība. Tā nu no šīs dienas atklājam divus izaicinājumus (vispār trīs, bet par trešo vēlāk).

Izaicinājums Nr.1 - pierakstīt (un publicēt šeit) visas izcilās frāzes, kuras rodas starplekciju brīžos. Vēlams tādas frāzes, kuras saprot vairāk kā pieci cilvēki no kursa, kas nodrošinātu to, ka lokālais joks nav vienas kompānijas ietvaros.

Izaicinājums Nr.2.  Pēc garas un plašas statistisko darbību apzināšanas, nodoties super-mega-giga-dzīvīte-dzīvīte msž 2010 VIDEO veidošanas, kur skaistā un ļoti msžēiskā veidā tiktu raksturots tas, ko apguvām kursā (šo vajadzētu sarunār arī ar KSA un POL, lai kursa beigās visi varētu savus gara darbus, par vienoto tēmu "Statistika", atrādīt).

Un Izaicinājums Nr.3, kurš skar tikai dažas no kursa studentēm (Anitu un Rūtu, citus es nezinu). Ja nu gadījumā Rūta vai Anita, vai trešais X pieskrien klāt un prasa skaitli, tad zini, šis skaitlis tiks ierakstīts "To Do List" un simbolizēs kādu darbību. Tādēļ nežēlo un saki 20. (he he he).

Šīs dienas spārnotie teicieni: 

• Vienpā vienpā (bez piepā piepā)
• "Un tad mēs visi Paulai mestu slapjas švammes"
• "Trīs vīrieši Agnesē, visi vienā"
• "Mikimaušu žetona gredzeni"

Lai kursa laikā rastos lielāks spārnoto izteicienu saraksts, lūgums būt sabiedriskiem un draudzēties ar VISIEM.

šalalalalalala, šīs dienas mūzikas kastītē :





Lai jauki,

pā.

nu ko

ļoti atvainojos par nepareizo informāciju, kuru sniedzu par šodiena lekciju. tas nebija tā apzināti domāts. ceru, ka kāds ļoti nepārdzīvo, ka uz skolu ieradās mazliet agrāk kā nepieciešams.

jā, jūtos mazliet vainīga.

tāpēc.. jauki jums visiem šodien un vienmēr (sun)

oj

Šīs dienas zelta frāze: saulē žāvētas krūtis!

nu labi, ja visas, tad visas!

es arī gribu pastāstīt, kā sākās mans 7dienas rīts. pirms 7iem pamostos no tā, ka dzirdu, ka kāds pieklauvē pie manām durvīm. nodomāju - izlikšos, ka nedzirdu, gan jau aizies prom. bet kā es kļūdījos. dzirdu, kāds sauc manu vārdu (pavisam nepazīstama balss). vēl joprojām domāju, ka ignorēšu. bet tad likās, ka kāds izgāzīs tūlīt manas durvis, ja neatvēršu. atveru, skatos - 2 vīriešu dzimtas pārstāvji. tādi, kas diezgan līgojas. un pirmo reizi kojās. saka - Iveta - ejam dzert! un tad parādās arī 2as pazīstamas sejas - Laura un Anita, kas atkārto to pašu - Iveta, jāiet dzert ;D

pateicoties Jums es iespiedu atvilktnē pirkstu, kurš ļoti sāpēja, bet dabūjāt mani ārā no gultas. vēl jāpiebilst, ka 7dienas rīt ap 7iem alkohols noteikti nav pirmā lieta, ko vēlos redzēt! ;D

jauku vakaru Jums, MSŽ!